Ir mana kārta rakstīt redakcijas sleju. Pareizāk, tai jau bija jābūt gatavai pirms stundas, taču darbu gūzma un redakcijas atvērtā biroja informācijas triecienviļņi ļoti veiksmīgi tikuši galā ar jau trešo iepriekš izvēlēto tēmu…
Pēc īsās sarunas ar ārlietu ministri Baibu Braži un vēlāk arī noklausītajiem intervijas fragmentiem ar viņu redakcijā, bija skaidrs, ka jāraksta par mūsu valsti un tās izcilībām. Par tiem cilvēkiem, ar kuriem varējām un joprojām varam lepoties valstī un arī mūsu novadā. Un, protams, ka tik draudīgā laikā, kā šobrīd, pirmie prātā nāk tie, kam savulaik izdevās brīnumaini neiespējamais – nodibināt neatkarīgu Latvijas valsti un panākt tās starptautisko atzīšanu… Skaidrs, ka bez īpaša zvaigžņu stāvokļa, labvēlīgu nejaušību virknes un varbūt kādu augstāku spēku klātbūtnes tas nu nekādi nebija iespējams. Ne 1918., ne 1921., ne arī 1990. un 1991. gadā… Saka jau, ka Dievs runā ar cilvēku darbiem un muti. Bet tāpat arī saka, ka neizstājamo cilvēku vidū nav… Iespējams, taču pasaule bez daudziem būtu pavisam citādāka. Turklāt gan labā, gan sliktā nozīmē…
Katrā ziņā, domāju, bez tādas izcilības kā Zigfrīda Annas Meierovica mūs, iespējams, būtu piemeklējis reiz apvienotās Ukrainas Tautas Republikas liktens. Tās izveidi 1918. gadā ukraiņi atzīmēja 21. janvārī. Pēc diviem gadiem un viena mēneša, sarkanās armijas iznīcināta (Vai tik ne arī ar mūsu sarkani varonīgo strēlnieku rokām?), pirmā Ukrainas Republika krita… Arī mēs vēl izcīnījām savas Neatkarības kara kaujas, vēl bijām ceļa uz Latvijas Republikas starptautisko atzīšanu… Taču, nez, vai mums tas izdotos un vai līdz savas valsts gribai mēs maz tiktu, ja nebūtu iepriekšējo paaudžu izlolotās tautas pašapziņas. Domāju, neizdotos, ja nebūtu Krišjāņa Valdemāra ar lepnu spītību uz durvīm Tērbatas studentu mītnē uzrakstītā «Esmu latvietis». Neizdotos, ja nebūtu 60 gadus ilga Kārļa Mīlenbaha un Jāņa Endzelīna darba, liekot rāmjos latviešu valodu lielajā vārdnīcā; ja nebūtu Krišjāņa Barona 40 brīvprātīga, pašaizliedzīga darba, neviena neapmaksāta darba, vācot kopā ”pūra lādēs aizmirstās visas tautas gara mantas”. Ja nebūtu tādu stūrgalvīgu un upurēties gatavu mecenātu kā Jānis Fridrihs Baumanis un Rihards Tomsons, ticams, ka nebūtu arī mūsu Dziesmu svētku tradīcijas…
Manuprāt, tikpat svarīgs, cik reiz ir bijis šo cilvēku veikums valsts tapšanas labā, svarīgi – un varbūt pat vēl svarīgi nekā tolaik – ir atcerēties par to, ka šādi cilvēki bija un kādus upurus tie nācijas labā nesa… (Tāpēc ļoti ceru, ka ārlietu ministres un novada domes priekšsēdētāja nestie ziedi pie Z.A. Meierovicas pieminekļa, atceroties valsts de jure atzīšanas 104. gadadienu 26. janvārī, nebūs vienīgie…)
To, ka cilvēki ir pati svarīgākā vērtība ikvienai valstij, šīsdienas laikrakstā un «Dienas citātā» atgādina arī vēsturnieks Gatis Krūmiņš. Pētījumi apliecina, – tieši ”cilvēkresursa noplicināšanās” ir galvenais iemesls, kāpēc Latvija no Eiropas ekonomiski un kulturāli attīstītāko valstu vidus 20. gadsimta 20.-30. gados, kara un ”dižā kaimiņa” ciešās draudzības laika dēļ, tā īsti nav atguvusies vēl joprojām. Pētnieki saka, ka pārāk ilgi esam cerīgi uz Austrumiem skatījušies un neapdomīgi to darām joprojām, ka pārāk maz domājam ar savu galvu un paļaujamies uz saviem prāta, spēju un naudas resursiem… Zeļ birokratizācija un vairojas viduvējības… Rakstu sērija par novada teritoriālā plānojuma apspriešanu un jo īpaši par karjerracēju neviena netraucētu nekaunību un patvaļu vēl un vēl atgādina, ka esam gatavi nodot savu zemi visdažādākajos veidos…
Un tieši šajā brīdī ekrānā izlec ziņa – mūsu «Straume» izvirzīta divām Oskara nominācijām! Irrrr! Ir taču mums izcilības, un ticu (arī zinu), ka ne tikai kino jomā. Ticu, ka arī viena cilvēka pūliņi var darīt brīnumus. Un kāpēc gan lai tumši pelēko kaķi nesošā straume nebūtu tā, kurā spēku smelties ne tikai mūsu nācijai, bet arī visiem pasaules ļaudīm, kas tic un cer, ka ne jau varas dūre un lādiņu spēks, bet gan cilvēciskas attiecības starp cilvēkiem (ne tikai zvēriem) un cilvēka radošais gars tomēr… izglābs šo pasauli…