Ziņa par Krievijas hokeja komandas bojāeju lidmašīnas katastrofā, kas otrdienas pēcpusdienā pāršalca pasauli, joprojām ir portālu un laikrakstu pirmajās lappusēs. Un būs vēl ilgi.
Lai ko arī vēlāk neatklās izmeklētāji, neviens viņu aprēķins, neviens kādam uzliktais sods vairs neatgriezīs hokejistu un apkalpes locekļu dzīvības. Arī jau izteiktie lēmumi uzlabot Krievijas lidmašīnu parku, kas pats par sevi skan daudzsološi, nāk gadiem par vēlu. Zaudējums ir tik liels, ka nekādi solījumi nelīdz…
Lai arī cik tālu no hokeja kāds nestāvētu, saikni ar šiem notikumiem var atrast vai katrs. Kaut vai tādēļ vien, ka Latvija pēdējos gados varējusi lepoties ar līgās un čempionātos labākajiem, aktīvākajiem hokeja faniem. Līdz ar to – gribi vai negribi – esi ierauts visdažādākā ranga hokeja norisēs un pasākumos.
Tiesa, godīgi jāsaka, neesmu fane tādā mērā, ka interesantas filmas dēļ vienalga dotu priekšroku izšķirošam hokeja mačam, tomēr pateikt, ka hokeja pasaule ar visiem tās populārajiem uzvārdiem, tiesa, visbiežāk – krievu spēlētāju, man ir pavisam sveša, nevaru. Joprojām atceros, kad kā bērns sēdēju pie TV ekrāna un jutu līdzi Rīgas «Dinamo» spēlei pret maskaviešiem no komandas ar tādu pat nosaukumu vai vēl trakāko «ACSK». Dzīvošana līdzi pēdējām spēles minūtēm par labu mūsējiem allaž bijusi spriedzes un trokšņa pilna. Jā, bija gan prieka, gan sarūgtinājuma asaras…
Varbūt tāpēc tagad, redzot televīzijas ekrānos Vladimiru Tretjaku, Vjačeslavu Fetisovu un citus tā laika hokejistus, kuri runā par nu zaudētajiem valstī labākajiem hokejistiem, uzreiz ataust atmiņā tas laiks, un saikne ar nupat notikušo traģēdiju ir daudz jūtamāka. Šis gadījums apliecina, ka Olimpiskajam teicienam par to, ka sports vieno, ir neapstrīdama taisnība. Nav nozīmes robežām, varām, politikai un tautībai, ja jāvienojas līdzjūtībā un brīdis jāpaklusē. Un tas nekas, ka lielākā daļa bojāgājušo vārdu vairumam no mums tā arī paliks nezināma; to vienu no Latvijas zina vai katrs. Tāpat kā to, kāds tas ir zaudējums…
