Valstis dibina divreiz – vispirms de facto un pēc tam de jure (reizēm mainītā secībā). Kas svarīgāk? Starptautiskā mērogā noteikti būtiskāka prasība, lai “papīri būtu kārtībā”, bet pašiem… Pašiem reizēm pietiek arī ar ticību, ticību pašiem sev, savam spēkam un varēšanai.
Līdzīgi, man šķiet, ir arī ar patriotismu. Var publicēt ultranacionālas runas, lauzts šķēpus par Satversmes preambulām, vienu vai divreiz gadā skolās mudināt mācīties viscaur tikumīgus dzejoļus un pie krūtīm spraust sarkanbaltsarkanas lentītes. Bet šādām oficiālām un ārējām izpausmēm nebūs nozīmes, ja nebūs tās iekšējās, reizēm, pavisam, pavisam trauslās, reizēm vien dvēseles trīsās nojaušanās piederības savai tautai un tēvzemei.
Mani šī sajūta pavisam negaidīti un spēji pārņēma vakar Kandavā, piedaloties it kā jau tradicionālā, it kā jau saturā zināmā un ierastā svētku pasākumā – Internātskolas zēnu kora Lāčplēšu dienai veltītajā koncertā pilsētas kultūras namā. Jau vairāk nekā desmit gadus skolotājas Intas Pakalns-Palejas rosinātā, notiek šī zēnu koru sadziedāšanās, un, kā zinātāji teic, katru reizi tā pārsteidz un saviļņo. Šoreiz tās bija skaistas un arī par patriotiskām saucamas dziesmas, kuru izpildījums, vēl brīvs no tīņu gadu puiciskā nīgruma, bija līdz aizkustinājumam sirsnīgs. Gandrīz tikpat kā dziesmu starplaikos citētās jauniešu atziņas. Viņiem bija uzdots izteikties par to, ko tad katram īsti nozīmē Latvija. Jā, ir uzvaras sportā, ir vērienīgie Dziesmu un deju svētki, dvēseli veldzē patīkami rāmā Latvijas daba – to visu savos sacerējumos kā pašsaprotamu vērtību bija minējuši skolēni. Bet, ja to visu atmet (galu galā ne visi dejo, dzied vai seko līdzi sportistu panākumiem), paliek pāri… Jā, tas ir gan saviļņojoša lepnuma, gan silti smaržīgas māju sajūtu mistrojums, ko izteikt vārdos vai aprakstīt itin nemaz nav viegli. Varbūt tas slēpjas vārdos: “Latvija – tas esmu es, jo esmu šīs valsts daļa!”
Un vēl kāds spilgts uzplaiksnījums – brīdī, kad zēnu priekšā nostājas viens no pirmajiem atjaunotās Latvijas zemessargiem, sirms vīrs Konstantīns Aperčoje, kas lauzītā latviešu valodā (jo dzimtā ir rumāņu), bet ar asarām acīs gluži kā zvērestā teic: “Gods kalpot Latvijai!”
Un tad tu saproti, kamēr ir cilvēki, kuri paši ir valsts un kuros Latvija gluži kā svētums dzīvo, ir, ir mūsu Tēvzemei nākotne – tepat uz šīs zemes zem saules – gan de jure, gan facto.
Es arī apmeklēju šo pasākumuBRĪNIŠĶĪGI. Un šorīt vēlreiz varu pateikties Dievam, ka dzīvoju Latvijā, jo esmu tālu no terora, kas pašlaik notiek pasaulē, bet esmu domās ar tiem cilvēkiem, kas tam šodien iet cauri… Un rodas jautājums cik ilgi…!? Un visa šī drošības sajūta tiek grauta, sakarā ar bēgļu uzņemšanu…