Laiks pirms vasaras Saulgriežiem ir noslēpumu un gaidu pilns. Tas ir Īpašo Sajūtu laiks! Redze veldzējas, te – grimstot bezgalīgi zilajās debesīs, te – piezemēti slīdot pāri pļavām, noglāstīdama margrietiņas, dzegužpuķes, vēja kaņepes… Dzirde, lakstīgalu dziesmu krietni lutināta, pēkšņi apjauš, ka cīruļi sen pieklusuši, ka bezdelīgām, bērnus barojot, nav laika bezrūpīgi vidžināt. Un sienāži kļūst aizvien skaļāki… Oža, vēl vakar grimusi maijrozīšu un jasmīnu saldajās smaržās, šodien jau iepleš nāsis tirgū pie zemeņu galdiem. Vai arī – siena pļavā. Un pavisam, pavisam drīz būs klāt arī ābolu laiks, pēc tam – rūgteni iesmaržosies mārtiņrozes…
Tā pa īstam patlaban ”izplosās” mūsu garšas sajūtas! Skābenie rabarberi, saldās zemenes, spirgtie gurķi… Tam pavisam drīzi sekos arī pārējā dārzu un mežu bagātība – lai tik spējam baudīt, novērtēt, ar pateicību pieņemt un pasacīt paldies visiem un visam, kas to patlaban dāsni dāvā mums.
Ir tik daudz citu sajūtu, ko ikdienā varbūt esam pieraduši saukt pavisam citos vārdos: līdzsvara, domu, siltuma un vārdu sajūtas. Priekšmetu un dzīvo būtņu klātesamības sajūta. Pēkšņā it kā sīko lietu nozīmības sajūta. Mijiedarbības sajūta. Drošības sajūta. Un vēl, un vēl…
Saulgriežu laikā – mēs to zinām un esam piedzīvojuši! – viss pēkšņi sajaucas, pārtop un mainās. Debesis nolaižas pār zemi, un iestājas svētlaimes pilns miers. Akmeņi kļūst dzīvi un silti pulsē zem mūsu plaukstām. Zāle un smiltis tik maigi pieskaras pēdām, smilgas tik daudznozīmīgi glaužas un vijas ap mums, ka… neviļus atceramies māti, bērnu, mīļoto…
Viss, kas patlaban notiek Dabā, ”ierakstās” mūsos: pakalni dejo, un ziedu pļavas elpo, un saule uzlecot šūpojas tā, ka apjaušam – tas nevar būt vienkārši tāpat, bez dziļākas nozīmes. Tāpēc – plaši atveram acis, atdarām sirds durtiņas, un… ļaujam dvēselei gavilēt! Jo dzīve ir brīnums, un mēs – laimīgie, kas saņēmuši šo Radītāja visskaistāko dāvanu.