Ieteikums nebūt naiviem

– Jūs tiešām gribat teikt, ka esat tik veselīga? Jums nekā netrūkst? – darba dienas intensīvākajā stundā biju spiesta uzklausīt kaitinošus jautājumus savā personiskajā telefonā brīdī, kad noraidīju piedāvājumu saņemt bezmaksas vitamīnus (”Jānorēķinās tikai par pasta izdevumiem”). Ierasti iecietīgais tonis pat kļuva uzstājīgāks, jo nācās cilvēkam skaidrot, ka, ja nu pēkšņi tiešām sākšu saujām rīt kaut kādas tur ripiņas “skaistumam”, “jaunībai“ un “tievumam“, tad neba tā – uz dullo. Ziniet, konservatīva esmu – pati aiziešu, aptaustīšu, iegādāšos, jo, tas jau tikai ziņās tā smieklīgi izklausās, kad kāds solīto vitamīnu vietā “netīšām” saņem narkotikas un nonāk slimnīcā (pavisam reāls notikums)… Vēl pirms nedēļas telefoniski biju spiesta skaidroties, ka manā ģimenē ar monētu krāšanu neaizraujas, pat ja tās ir ļoti ļoti “īpašas“ un pat “simtgadei veltītas”. Nu “Ne-va-jag!” man tādu!

Iespējams, iepriekš man bija palaimējies būt apietai vai, nezināmu iemeslu dēļ, telefonmārketingam nebiju interesanta, taču pēdējo gadu laikā tiešām bija likušies mierā. Pat tie ūdens filtru tirgotāji, kas reiz pārbiedēja, jo solījās ierasties ciemos personīgi. Tobrīd man pa galvu tinās tikai viena doma – kā viņi, sasodīts, zina, kur es dzīvoju?! Parasti cenšos pēc iespējas mazāk izpaust personisku informāciju, datus, kontaktus, jo īpaši internetā, un ne tik daudz tādēļ, ka baidos, piemēram, būt tik naiva un tapt apkrāpta, bet vienkārši neesmu tas tips, kas pērk kaut kādas man nezināmas izcelsmes lietas un pakalpojumus. Tādā ziņā ar visām četrām esmu par jauno datu aizsardzības regulu, kas stāsies spēkā 25. maijā, jo tā stingrāk regulēs, kā šādi personiskie dati tiek glabāti, kā arī liks atskaitīties, kādēļ tos vispār kādam prasi. Piemēram, vai tiešām, piedāvājot atlaižu karti, kādā veikalā ir vajadzība uzzināt, kad esmu dzimusi un kāda mana adrese? Vai viens manu datu turētājs drīkst tos pēkšņi nodot kādam citam? Pēdējais nosacījums gan tiek reglamentēts arī šobrīd, tomēr, ai, kā reizēm šaubas māc, kad kāds atkal piezvana! Tiešām kaut kur un kaut kad tiku telefonpiedāvājumam nejauši “izlozēta”?

Ko novēlu? Nu, pirmkārt, nebūt  naiviem, jo, kā zinām, nekas šajā dzīvē nav “bez maksas” un visiem šādiem piedāvājumiem ir kāds cits mērķis, reizēm, arī krāpniecisks. Otrkārt,… nebūt naiviem, un nedomāt, ka ar jaunu likumu nu kaut kas uzreiz būtiski mainīsies – šķiet, kaut kur plašā pasaulē jau tāpat klejo neiedomājams datu apjoms, ko savas lietas zinātājs, var gan paņemt, gan arī izmantot. To spilgti ilustrē kaut avi pēdējais skaļais skandāls “facebook”, kur “nevainīgi” personības testi tika pārvērsti par instrumentu, ar kuriem manipulējot, amerikāņi esot tikuši pie Trampa, briti pie ”brexit” un, iespējams, tikai kampēju skopuma dēļ mums izdevās izvairīties no ”labās Latvijas” Šķēles un Šlesera izpildījumā.