Kas mani satrauc? Nekas – pilnīgi nekas. Man prieks par optimistiem, kas apgalvo, ka pēc gadiem četriem – pieciem vai desmit – krīze beigsies; par cilvēkiem, kas plāno biznesu un godīgi nomaksā parādus. Man prieks par cerību, kas mirst pēdējā.
Vakar satiku dārza kaimiņu – centīgu celtnieku, kas it kā bez darba nebūtu, taču saimnieks, pie kura viņš strādā, samaksāt nevar, un celtnieks bez algas darbā gluži neraujas. Viņš labāk sasnigušajā dārzā iemalko alu un apspriež ar ceļā gadījušos žurnālistu dzīves perspektīvu: globāli raugoties, krīze ir globāla. Tā Ukrainā, kur māte dzīvo, zemi par grašiem pārdod; Vācijā, kur māsa mīt, celtniekus nevajadzēšot līdz 2011. gadam; Latvijā vispār bedre – kredīts jāmaksā, darba nav, bērni skolā jālaiž. Cerīgāka dzīve šķiet Krievijā, kur brālis dzīvo (un Krievija taču vēl rudenī aicināja tautiešus atpakaļ, piedāvājot gan labas algas, gan dzīvesvietu), un Amerikā, kur tomēr par mazo cilvēku domā. Ā, un vēl droši vien Ķīnā varētu dzīvot – katrā ziņā lielvalstis izgrozīsies, bet nu mēs… Kāpēc to Starptautiskā valūtas fonda aizdevumu nevarēja sadalīt vienlīdzīgās daļās katram Latvijas iedzīvotājam? Tas taču būtu vislabākais atspaids krīzes situācijā…? Nu nē, – es skaidroju: – Aizdevējam savi noteikumi; jāpabalsta skandināvu bankas… Uz to kaimiņš teic, ka aiz niknuma pret valdību malkas šķūni uzslējis – vēl tik jumts jāuzliek; vienā pusē malku, bet otrā – aitas un vistas turēšot. Vēl tik atļaujas jānokārto; visam jābūt likumīgi – kaimiņš ir pārliecināts. Esot gan dzirdēts, ka pēc algu samazināšanas ierēdņi, kā suga izmiršot, nebūšot arī kas kontrolē – roc, ko gribi, cel, ko gribi. Mjā, būtu taču kāds prieciņš grūtos laikos, taču nemūžam tam nenotikt – birokrātija mums stiprākā klints. Valdošie par sevi padomās, kā to prata «AirBaltic» prezidents, kurš pērn Ls 320 000 algā saņēmis (vairāk nekā Amerikas prezidents!). Labi dzīvojam un, lai dzīve būtu vēl labāka, kaimiņš šaujamo pirkšot, ko aitas un īpašumu sargāt. Jautājums vienīgi, kur naudu ierocim ņemt? Varbūt no bankas, ko atlaistie policisti vairs nesargās? Vispār jāpadomā – kā teica dižais Lembergs – šis ir milzīgu iespēju laiks… Tikai, kādas iespējas celtniekam un kādas – Lembergam…
nu cikt tad var potēt šo vārdu krīze, vai tad tiešām kāds ir ieinteresēts to iesēdināt zemapziņā līdz pilnīgam vājprātam… pie visa kas notiek ir viens izskaidrojums- krīze, cilvēki zog, jo ir krīze, laupa, jo ir krīze, dzer, jo ir krīze… liekas gandrīz, ka "Treknajos gados" nekas tāds nenotika, viss bija balts un pūkains, visi dzīvojām paradīzes leiputrijā…
To vien zinām kā ņemties, skaitīt naudu cita makā un meklēt grēkāžus, bet paskatīsimies katrs uz sevi, pirms metam akmeņus… kautkādā mērā katrs esam vainīgi pie tā ka ir tā, kā ir….
Man ši vakaram viss:):)
Beidzot pietiks dzīvot uz citā rēķina , tagad ko nopelnīsi tā dzīvosi , sabiezējam uz cita rēķina, tagad viss , tagad domāsim paši kā dzīvot !
Bet man prieks, ka ir šī krīze! beidzot cilvēki sāk domāt un strādāt nevis haltūrēt! Šopavasar daudzi uzraks zālājus un atkal audzēs SAVUS, ekoloģiski tīrus dārzeņus! Kā agrāk, vai ne? Un arī tas, ka "atcerās" zemnieku audzēto produkciju nevis "teš"uz lielveikaliem, arī ir labi! Beidzot zemnieks varēs atsperties un sāks orientēties uz ikdienas pilsoni, ne čipšu fabriķi. Ražošana iegūs to samēru un tirgu kāds ir Latvijā nepieciešams. Kas vainas trušu, vistu un kazu turēšanai šķūnīšos? Pēc manām domām- nekādas! Zagļi vienmēr bijuši, visos laikos, bet agrāk zināja kā tikt ar tiem galā- suņi (starp citu pilna patversme, ņem kaut tūlīt) sargāja, paši apvienojās un kopīgi sargāja. Ja kāds garnadzis saņemtu pēc nopelniem ar milnu, diez vai atkal līstu svešā īpašumā. Un vēl- nebūsim vienaldzīgi- paši uzmanīsim un uzvaktēsim savu pilsētu, kopīgi apņemoties būt saimnieki savā pilsētā, varam daudz panākt un iedzīt respektu! Ja mēs beigtu gaudot par KRĪZI, un paskatītos apkārt, mož ar ieraudzītu iespējas?! Viens otram taču varam palīdzēt, pirkt no savējiem, izmantot vietējos pakalpojumus. Beidzot jāsāk būt par patriotiem, nevis par skauģiem, kurkstētājiem un pofigistiem-rāvējiem.
No vienas puses var saprast priecīgo un viņai līdzīgos, jo sava daļa taisnības šais vārdos ir. Taču patiesībai divi gali, priecīgā dzīvo vienā galā, par otru nezina un zināt negrib. Bet otrā galā neatmaksāti kredīti, neizmaksātas algas, trūkums, bezcerība un trešais emigrācijas vilnis. Tāpēc ar to prieku tā ir kā ir. Bet gaudot arī nav jēgas. Ir jācīnās, kamēr var. Kad vairs nevar? Tad jādodas turp, kur ir darbs un samaksa. Tagad mēs esam sevi iebalsojuši Eiropā, robežas vaļā, uzņēmīgiem cilvēkiem vieta atradīsies.