Pēdējā laikā vairāki notikumi ir atgādinājuši par krīzi. Un par spīti tam, ka esmu arī dzirdējis: krīze ir izdomāta – kā var būt krīze, ja visi strādā? Bet nu tomēr – vēl pirms dažām dienām kāds vīrs, kuram teju sejā bija gravēts, ka viņš no cietuma un alkohola problēmām, gauži lūdzās naudiņu aizdot, jo gribot pie bērniem aizbraukt. Dēlam vārda diena, bet re ku – krīze un bezdarbs; kam viņš tāds kraķis vajadzīgs… Par pēdējo viss likās tik patiess, kā no Dziesmu grāmatas, taču runāt par bērniem pirmspensijas vecumā… Vienvārdsakot, santīmus nesagaidījis, vīrs aši tos pielasīja ceļā uz staciju.
Dienu vēlāk šis pats kungs Tukuma centrā jo naigi turpināja lūdzēja arodu (par kādu tēmu, gan nezinu), taču prātā iespiedās kāda detaļa no mūsu pagarās sarunas; proti – turīgākiem nav vērts prasīt, jo nedod. Neēdušo tik neēdušais saprot…
Un viena cita situācija – dižķibeles laikā Latvijas cietumus piemeklējusi brīnumaina pārvērtība. Kā zināms, saskaņā ar likumu ieslodzītajiem piemēro pirmstermiņa atbrīvošanu. Jau pērn parādījušies pirmie ieslodzīto lūgumi nepiemērot pirmstermiņa atbrīvošanu, bet nupat sperts solis tālāk – kā zināms, nereti ieslodzītajiem arī pēc soda izciešanas tiek piemērots sava veida papildsods – policijas kontrole ar regulāru atzīmēšanos policijā; tā nu septembrī parādījušies iesniegumi ar lūgumu aizvietot policijas kontroli ar reālu cietumsodu. Mīļie, ieslodzītie vairs nevēlas i pat degunu izbāzt šīs brīvās valsts brīvajās ielās! Un tas pat, iespējams, būtu smieklīgi, ja nebūtu ļoti, ļoti skumji. Šis viss nāk reizē ar ziņu, ka rudenī novērots lielākais no valsts izbraukušo skaits kopš 2002. gada… Ir par ko padomāt, vai ne?…
