Es ar, es ar biju to pulkā, kas sestdien, pirms doties baudīt saules peldes, iepeldēju vēlēšanu iecirknī, lai lepni balsotu… "par". Un gandrīz jau bija! Pietrūka patiesībā tikai tik, cik melns aiz naga, un beidzot tautai būtu, ja nu arī ne pārāk spēcīgs, tomēr kritiskās situācijās – reti noderīgs instruments – iespēja atlaist Saeimu. Un nu kā kārtīgs plāksteris tai sāpei, ka vēlētāji līdz galam nesaņēmās, ir atziņa, ka līdzīgi domājošo tomēr bija tik daudz, ka augstāk stāvošajiem būs grūti ignorēt viņu vēlmes.
Mana pieredze liecina, ka par politiskiem jautājumiem auglīgi strīdēties ir gandrīz neiespējami, un tas ir otrais vieglākais veids (aiz naudas aizdošanas), kā iegūt kādu nāvīgu ienaidnieku. Tomēr ar interesi iesaistījos diskusijās anonīmajā interneta vidē, kas spraigi norisinās pēc referenduma, jo man tiešām gribas uzzināt to cilvēku viedokli, kas balsoja "pret" vai pat ignorēja šo balsošanu vispār. Kā izrādās: daļai ir pilnīgi vienalga, kas notiek Latvijā – vismaz interese nav tika liela, lai kaut kādā veidā iesaistītos politiskajos procesos. Daudzi jau tāpat apsverot doties laimi meklēt ārpus valsts robežām… Trešie uzsver, ka nevēlējās balsos par, viņuprāt, švaku likumu. Šie cilvēki, līdzīgi kā viņu iedvesmotāji – valdošajās partijās, uzskata, ka "par" balsotāji ir viens "glups aitu bars". Par pirmajiem diviem – komentāru nav – katrs jau cenšas dzīvot pēc iespējas laimīgāk, kā nu prot un iespējas atļauj! Bet par tiem otrajiem… Varētu jau patiesībā strīdēties bezgalīgi, bet, iespējams, arī bezjēdzīgi. Tomēr vienu, gandrīz retorisku jautājumu gan gribētos viņiem uzdot: "Vai tik jūsu "izsvērtie" un "oriģinālie" viedokļi nav cītīgi tapināti kādā labi apmaksātā sabiedrisko attiecību birojā un veiksmīgi jums iebaroti? Vai tik nav nostrādājusi valdības iebiedēšanas taktika?"
Jo kādam gan aunam vai, pareizāk sakot, degunradzim (tam esot biezākā āda) jābūt, lai nesajaustu – nu nav šitai Saeimai un valdībai tautas uzticības, nav! Ne jau par 40,2, bet par visiem 88,8% nav.
