No rudenīgi nosarkušas kļavas klusi atraisās lapa un lēni planē lejup. Sīks zirneklītis, noaudis stipru jo stipru pavedienu, pacietīgi gaida īsto ceļavēju. Dienas kļūst aizvien īsākas, un mēs apzināmies, ka jāapbruņojas ar pacietību, jaunas Gaismas atnākšanu gaidot…
Reizēm šķiet, ka cilvēkam visgrūtāk izprotamais un sasniedzamais ir tieši miers – gan fiziskais, gan dvēseles stāvoklis, ko tradicionāli saucam šajā vārdā. It īpaši tad, ja tam vairākas nozīmes, ja ikreiz šis jēdziens skaidrojams aizvien no jauna – atbilstīgi situācijai pasaulē, valstī, pilsētā, politikā, privātajā dzīvē, katra atsevišķa cilvēka personiskajās izjūtās. Cik kontekstu, tik skaidrojumu.
Ar kuru mieru sāksim? Tas miers, kura sākotne mīt Dabā, cilvēkam šķiet vissaprotamākais: mēs neesam sašutuši par to, ka gadalaiki nomaina cits citu; saprotam: viss, kas sākas, reiz arī beidzas – viesuļvētras, taifūni, zemestrīces, vulkānu izvirdumi. Tas viss gluži vienkārši ir… jāpieņem!
Miers, kura pretstats ir karš, vairs nav tik viegli atgūstams un sasniedzams – tas atkarīgs no valstu valdībām un to interesēm – teritoriju un resursu pārdales, valdnieku personiskajām ambīcijām, nereti savtīgos nolūkos (vai tautas muļķošanai) nodēvētām par “vēsturisko taisnīgumu” vai “tautas interesēm”. Un, kamēr vēl nekaro robotu masas (Lai Dievs pasargā pasauli no tā!), ikviens karš prasa cilvēku dzīvības. Kā lai saglabā mieru, ja tā vārdā tiek radīts aizvien vairāk ieroču, tie kļūst aizvien postošāki, karos tiek ierautas aizvien jaunas valstis un tautas?! Diemžēl – vienotas receptes nav. Pat katram savas – nav, un viss. Liktenis, mēs sakām. Te mēs esam ķīlnieki, un vienīgais, kas mūs spēj glābt, ir… iekšējais miers.
Pirms šausmināties par bojā gājušajiem tālās zemēs, varbūt vispirms vajadzētu padomāt, cik cilvēku ik dienas (ik gadus) iet bojā ceļu negadījumos, sadzīves ķildās un kautiņos? Cik nomirst vientulībā (Tam reizumis pat nav nozīmes – savā gultā vai grāvmalē…), palīdzību nesaņēmuši… Miera laikā! Tepat, mūsu Latvijā.
Cik līdzcilvēku dvēseles miera laupām mēs katrs pats – ar vienaldzību, neiejūtību, klaju rupjību vai slēptu skaudību? Patlaban mēs, cilvēki, esam matērijas (materiālisma) vergi, tāpēc neviļus atspoguļojam pasaules kņadu. Varbūt – mūsu pašu garīgas veselības un dzīves harmonijas labad – ir pēdējais laiks mēģināt sākt atspoguļot Dieva mieru? Kaut vai, sākot ar to daļu, ko pazīstam – ar sirdsgudru apcerīgumu vērojot, kā Daba ieiet rudenī.