Nez, vai Latvijā būs vēl kāds novads, kas tik plaši pārstāvēts augstākajos varas ešelonos, kā mūsējais – Tukums un tam blakus esošie? Ar to varētu patiesi lepoties, ja vien… ik pa laikam nebūtu jāsarkst un jākaunas!
Viens "mūsējais", nolaidis uz grunti savu privāto biznesu, devās naudu pelnīt uz Saeimu un nepilna gada laikā "sapelnīja" tik daudz, ka… pats vairs nemācēja ticami izskaidrot šīs naudas izcelsmi! Otrs, sēžot frakcijas vadītāja krēslā, pirms bilst vārdu Saeimā vai TV kameru priekšā, "skatās mutē", ko teiks citas – apšaubāmas reputācijas personas -…hūte… Nākamais, visos iespējamos amatos salicis "savējos", nespēj tikt galā ar iepriekšējā ministra "savējiem" vienā lidsabiedrībā, par visas valsts satiksmes jomu nemaz nerunājot. Un vēl – noteikti pieminams arī kādas augsti atbildīgas amatpersonas "izcilais domu grauds" par to, ka pensiju lietas valstī sakārtosies tad, kad… samazināsies pensionāru skaits. Klausies un sarksti, vēlētāj! Bet gribētos – lepoties…
Tuvojoties 17. septembrim, kad notiks nākamās Saeimas vēlēšanas, ne vienu vien vēlētāju māc bažas par to, ka "atkal ievēlēsim tādus pašus"… Arī daudzi politologi teic, ka tuvākajā laikā nevaram cerēt ne uz ko daudz labāku…
Tas ir – tuvākajā laikā. Bet kā ir ar "tālāko laiku"? Vai, šodien cīnoties ar vakardienas sekām, aizdomājamies par to, kas patiesībā ir pamats (vai jauns cēlonis) rītdienas sekām? Mūsu bērni mūs pieķer melos, redz zogam, sajūt mūsu pazemojumus, ko panesam, klusu ciešot… Pat tad, ja mēs personiski esam godīgi un strādīgi, ja mīlam savu valsti un cienām tautu, bērni taču aug šodienas gaisotnē! Viņi redz, ka manta var izputēt vai sadegt, ka augsts amats nebūt negarantē sabiedrības cieņu un mīlestību, ka, pārdodot zemi, valsti un savu sirdsapziņu var arī nepārdot… Iespējams, ka daudz ko no redzamā un dzirdamā viņi vēl neizprot, bet tāpēc jau viņiem esam mēs – gudrie, godīgie, mīlošie vecāki!
Cik noturīgus morāles principus mēs bērnos ieaudzinām? Cik stipri, ģimenes ētisko vērtību postulēti, būs viņu darbi Latvijas nākotnes labā? Gribētos taču ar bērniem un bērnubērniem – un jau viņu veidoto Latvijas valsti – vismaz nākotnē lepoties!
