Gribētos bērniem laimīgāku nākotni…

”Man izdevās, man izdevās, izdevās – es uzrakstīju ķīmijas kontroldarbu! Seši dabūju. Iedomājies!?” ”Tu zini, mums gan visgrūtāk gāja matemātikā – kaimiņš rēķināja, viņš ir students, ja nemaldos, politehniskajā,” šādai divu, kā noprotams, pamatskolas audzēkņu mammu sarunai nejauša lieciniece biju pirms pāris nedēļām. Kad izteicu izbrīnu par sava vidusskolēna tiešām labajām, pat izcilajām sekmēm dažos, kā man likās, dziļā grāvī aizlaistos mācību priekšmetos, viņš, īpaši neizlokoties, bija gatavs atzīties – dažādi palīglīdzekļi (”zvans draugam un radam”, specializētas internetvietnes, programmas utt.)  izmantoti uz nebēdu. Savukārt, pēc mēģinājuma uzsākt nopietnu filosofisku sarunu par godīgumu, zināšanu zeltu, patiesām vērtībām un ieguldījumiem personības izaugsmē, ”uzrāvos” uz kategoriskām un, kā noprotams, skolēnu vidē plaši izplatītām atziņām. Piemēram: ”Nu, pasaki, kam tā mācīšanās vispār ir vajadzīga!? Ko man tas dzīvē dos? Vai es tāpēc būšu laimīgāks?!… Un vispār… Zini, es domāju, ka man jāiet strādāt!… Kad kaut ko vajadzēs, tad arī mācīšos.” Nebūs lieki piebilst, ka aizvien ”aizrautīgākajā sarunā” īsti vietu tai skološanās vajadzībai atrast nevarēja… Pārāk jau salds bijis šis patstāvīgās pašorganizēšanās laiks – ar iespēju gulēt, cik sirds un miesa kāro, spēlēt spēlītes līdz prāta aptumsumam, izdauzīties pa lauku un, ja ne nu gluži pilsētas centrā, tad tomēr visai brīvi komunicēt ar vienaudžiem, par distancēšanās ierobežojumiem daudz nebēdājot. Ak, jā, mācības arī bija – domāju, ja tām pievērsās pāris stundu dienā, tad atjautīgs skolēns savās atzīmēs nemaz zemāk par septiņniekiem noslīdēt nevarēja. Jā, protams, tām ģimenēm, kur visi tās locekļi bija spiesti distancēties mūsu vairumā gadījumu gana šaurajos mājokļos, pieredze pavisam cita. Iespējams, daudz daudz trakāka tā bija tām ģimenēm, kuru bērni mācījās sākumskolā. Tad, domāju, it kā joks par to, ka vecākiem jāsaņem tā nauda, kas valsts izglītības sistēmā seko skolēnam, tālmācības sistēmai attīstoties, būtu nopietni apdomājams…

Vakar, uzklausot Valsts prezidenta Egila Levita apsveikumu skolu beidzējiem, viņu pedagogiem un vecākiem, starp uzmundrinošās runas rindiņām, manuprāt, bija sadzirdamas arī bažas. Un ne tikai par nezināmo nākotni, kas, iespējams, liks ierobežojumiem un neklātienes mācībām turpināties arī jaunajā skolas gadā. Manuprāt, atšķirībā no pašuzmundrinošās eiforijas, ko par attālināto mācīšanos publiski pauda Izglītības ministrijas speciālisti, Prezidentu līdzīgi, kā daudzus no vecākiem, tomēr māc šaubas par to, kādas tad būs šīs jaunās pieredzes sekas… Un, jāatzīst, viņa izteikumu bažīgajai daļai pilnībā pievienojos arī es. Nu nav taču jābūt nez kādam pedagoģijas ģēnijam, lai saprastu, ka tikai retais no mums, par pusaudžiem nemaz nerunājot, saskaroties ar kādu uzdevumu, labprātīgi izvēlēsies grūtāko ceļu. Gan jau teicienam par slinkumu, kas virza progresu, atradīsies arī daudz labu piemēru, taču kopējā personības izaugsmē un attīstībā slinkošana līdz apnikumam, prasību samazinājums līdz atzīmēšanās minimumam, vismaz četru līdz piecu reižu atkārtojumu trūkums, apgūstot svarīgas pamatzināšanas (mājas darbi ir jāpilda!), manuprāt, degradē gan mūsu jauniešus, gan apmācību sistēmu kopumā. Un, šķiet, nekādi pašorganizēšanās un patstāvības treniņi vairāku mēnešu garumā nevar aizstāt reālu skološanos reālā skolā un, kas jo svarīgāk, kolektīvā klātienes mijiedarbībā. Cilvēks tomēr ir sabiedriska būtne. Tāpēc spēja izprast sevi un citus mijiedarbībā, spēja iekļauties sabiedrībā nosaka viņa turpmākās dzīves gaitas, viņa nākotnes iespējas, tai skaitā arī to, cik veiksmīgs un laimīgs cilvēks viņš vispār spēj būt…