Ieskatoties šīs nedēļas ziņās, pārliecinājos, ka dzīve straujiem soļiem iet uz priekšu – mums kur tos mēnešus nav reportāžu, kā iet tur – Japānā… Ā, nē, – viena bija: par to, ka kāds nezināms labdaris sabiedriskā tualetē atstājis naudu – cik tur tos miljonus jenu ar novēlējumu ziedot Fukusimas traģēdijā cietušajiem. Vēl padomāju – japāņi… Pie mums diez vai jebkad atklātībā nonāktu fakts par uz poda atstātu miljonu… Tomēr, lai nu skumdina informatīvais vakuums attiecībā uz situāciju Uzlecošās Saules zemē un to, kā mainījusies vide okeānā pēc tur izgāztajiem radioaktīvajiem ūdeņiem, tomēr (diemžēl) šodien jau ir citas lietas, par kurām satraukties. Nerunāšu par jaunievēlēto Latvijas politiķu paščakarēšanos; par to, kā dzīves ritmu mainīs autoradaru uzstādīšana (kurš gan Rīgā brauc ar atļauto ātrumu?); par Eiropas arvien striktāko nostāju, ka ar nabagiem tai nav pa ceļam, bet gan – par ziņu, kas bija tik nenozīmīga, ka portālos pavīdēja vien ceturtdien uz dažām stundām (i arhīvā vairs nav atrodama…); proti, to, ka Somijas astronomi piefiksējuši 430 m lielu asteroīdu, kas 2016. gadā ar iespēju 1:25 000 varētu ietriekties zemē un ko daudz – iznīcināt visu dzīvo… Asteroīda izpētei jau pievērsušās daudzas observatorijas visā pasaulē, bet NASA savu viedokli nav paudusi, tomēr zinātnieki esot optimisti – pastāvot iespēja ar nesējraķetes palīdzību pamainīt asteroīda trajektoriju… Izklausās gluži kā fantastikas grāvējā – vai ne? Globālas katastrofas draudi – nestandarta risinājumi, taču jautājums – vai cilvēce vispār par kaut ko spēj vienoties?? Ir taču lielvaras, tostarp ASV, kam joprojām uzspļaut Kioto protokolam, kas paredzēja līdz 2012. gadam samazināt siltumnīcas efektu izraisošo izmešu apjomu par nieka 8% (bet šonedēļ lasām, ka virs Antarktikas dramatiskā ātrumā – vienas ziemas laikā – par 40% noārdījies ozona slānis…)… Ko teikt, šonedēļ skatījos filmu par citplanētieti, kas ieradās glābt Zemi no cilvēkiem, bet viena zinātniece viņu pārliecināja – cilvēks evolucionē (kļūst gudrāks) galēju briesmu priekšā. Jautājums tikai – kura būs tā robeža, kad vienādiņ norūpējušies par kaut ko vienosies pasaules valstu līderi? Spējat iedomāties Kadafi, Putinu, Obamu, Lukašenko, Bērziņu un vēl desmitiem citu pie svētā vakarēdiena galda? Atzīšos – man tā šķiet vēl viena fantastikas filma…
