Rudens it kā jau beidzies. Ziema vēl tā īsti nav sākusies (astronomiskā ziema sāksies 21. decembrī 12.44), tātad tas, kas notiek ārā – aiz loga, ielās, uz ceļiem vai maksājumos par siltumu, patiesībā ir tikai tādi ziemas ģenerālmēģinājumi: te sals, te – atkusnis; te putenis, te – lietus līst… Īstās – ar ziemu saistītās – lietas notiek nepamanāmi, taču neatgriezeniski. Mūsu senči, kas prata vērot Dabas zīmes un mācēja tās izskaidrot, zināja: 6. decembris ir Zirgu diena (Zinātkārākie mūsdienu bērni ir pārliecināti, ka šodien ir Ziemsvētku vecīša dzimšanas diena!), bet 9. decembris – Vilku diena, kas vienlaikus ir arī svētki visiem mājas kustonīšiem (ar suni un kaķi sākot, un circenīti aizkrāsnē beidzot…). Iepriekšējos gadsimtos, kad transportlīdzekļi bija citi un arī dzīves tempi citi, ar šodienu sākās ragavu ceļš. Un vēl – ja šodien iepūtīs Ziemeļu vējā un snigs, tad vasara būs auksta un lietaina. Lūk, cik svarīga ir viena – no mūsdienu cilvēku skatupunkta it kā nenozīmīga – diena! Tas, izrādās, ir vesels novērojumu kopums, pēc kā gan ziemu, gan visu nākamo gadu prognozēt.
Nu, jā, jūs teiksit, tās jau senču “gudrības” (Tieši tā – savā iedomātajā viszinībā vārdu “gudrības” pēdiņās liekot…)
Pag, pag, – kuras tad šodien ir tās jomas, kurās orientējamies, par kurām, šķiet, zinām visu vai gandrīz visu? Jomas, kurās sevi uzskatām par kompetentiem, spriest – tātad arī kritizēt – spējīgiem? Pirmā, kas šajā sakarā nāk prātā ir… politika! Par “neliešiem, kas izzog valsti” tiek runāts gandrīz katrā virtuvē, tirgus placī un garāžā, aliņus sūcot. Arī par 100 visgudreļiem Saeimas namā katram savs viedoklis, un neba nu tas pozitīvākais.
Ar šādu spriedelēšanu savus prātus kārtējai ilglaicīgajai ziemas guļai iežūžojot, varam pat nepamanīt, kā pienāks jauns gads un tam līdzi – arī jaunas vēlēšanas. Taču – pamanīt vajadzētu! Jo izzadzēju bara vilki neguļ. Oligarhu lāči tikai izliekas, ka sūkā ķepu. Lapsas… nu, tās jau vienmēr bijušas lapsas: visos gadalaikos un visos līmeņos. Savukārt, murkšķi ir un paliek tikai un vienīgi… murkšķi – bez sapratnes, jēgas un nozīmes.
Kurš būs tas, kas pateiks: arī sabiedrībā šis it kā klusais patiesībā ir ģenerālmēģinājumu laiks! Laiks, kad tiekam pārbaudīti – cik lielu nekaunību tauta spēj paciest, cik ilgi vēl pa pašu saduļķotajiem ūdeņiem varēs brīvi šiverēt sabiedrības lielās zivis. Dabai ģenerālmēģinājumu nav. Vienīgā ķibele: cilvēks aizmirsis, ka arī pats ir Dabas daļa. Ar prātu apveltīta dabas daļa! Tātad – tiesīgs spriest, lemt un rīkoties. Taču visupirms – domāt!