Vērtējot nesen izsludināto Latvijas administratīvi teritoriālās reformas turpinājumu, gluži labi varētu izmantot vēsturē pasmeltas zināšanas. Spriežot par pašu faktu, piemēram, varētu runāt – gan apgrieztā veidā – par revolucionāro situāciju. Apgrieztā, jo mūsu gadījumā jau apakšas (pašvaldību vadība) nevis vairs negrib, bet gan īsti nevar noturēt varu. Izņemot dažas veiksmīgās, ar aktīviem iedzīvotājiem aplaimotās, lielākā daļa jau bez finansiālas piešprices no citiem iztikt nevar. Savukārt tām, kas dzīvo salīdzinoši zaļi, jāatzīst, – tas kaut kādā mērā notiek uz citu valsts reģionu noplicināšanās rēķina…
Skatot valsts attīstību un tās problēmas kopumā, it labi noderētu arī atgādinājums par feodālās sadrumstalotības laiku. Zinot pašu bijušā rajona novadu situāciju, kā ar iepazīstoties ar citu novadu pieredzīti, nešaubīgi jāsecina, lai arī valsts it kā viena, situācija ikvienā novadā ir gluži atšķirīga. Nē, nu skaidrs, ka tam ir objektīvi priekšnosacījumi, kas varētu būt, piemēram, atrašanās vieta, infrastruktūra, reljefs. Taču, kā redzams, ne mazums ir arī tādu, tā teikt, subjektīvu apstākļu, ko, pirmkārt un arī galvenokārt, nosaka vietējā vadoņa izcelsme, politiskā piederība, intelekts, godaprāts un tamlīdzīgi grūti salīdzināmi lielumi. Nu, piemēram, kā mēs varam salīdzināt Ventspils pavalsts vietējā vadoņa vēsturiskās iespējas iegūt finansiāli politisku ietekmi tranzītbiznesā jau sākotnējā kapitāla uzkrāšanas jeb tā sauktajā prihvatizācijas procesā (Ventspils piemērs) ar, teiksim, kaut kādas tur Jākabpils vadoņu necilajiem starta rādītājiem? Un cik nu objektīvas varēja un var būt tās dīvainās priekšrocības, ko mūsu valstī atsevišķu novadu izveidē devušas tādas tolaik pie varas esošo paroles kā ”es viņus pazīstu” vai ”viņš ir mūsu partijā” (tā pirms 10 gadiem varēja rasties tādi arī tobrīd dīvaini veidojumi kā Engures un Jaunpils novads)? Iznīcinošais subjektīvisms, kas pašvaldībās realizējas, piemēram, dažādu amatu un to pildītāju izdomāšanā, jau slēpjas arī likumā – likumā «Par pašvaldībām», kur uzdevumu pašvaldībām ir tik daudz, ka ne saskaitīt, ne lāgā padarīt… Tāpēc – dari vai nedari, bet rokas pieņemt darbā visvisādus ekspertus, konsultantus, speciālistus un tiem blakus stāvošus radus un draugus, pielāgojot atalgojumu profesiju klasifikatora iespējām (vai otrādi), ir visai brīvas.
Tieši tāpēc, raugoties nākotnē, ir skaidrs, ka ar vai bez reformas turpinājuma, feodālās sadrumstalotības problēmas jeb reģionālās atšķirības mazināt un attiecīgi daudz maz radīt līdzvērtīgus dzīves apstākļus visiem valsts iedzīvotājiem būs ļoti ļoti grūti… (Jācer, ka ne neiespējami.) Tā, manuprāt, lielākā nevienlīdzīgas attīstības problēma ir tā sauktais jautājums par zemi. Viens šai ziņā ir mērķtiecīga un ilglaicīga likumu ”likšana” tā, lai zemes īpašumu koncentrēšanās un vidējā latvieša nevienlīdzība, salīdzinot ar padomijas prihvatizētājiem un ārvalstu investoriem, tikai augtu, bet otrs ir iepriekš pie varas esošo ilgstoši koriģētā atbalsta politika, kas jebkādu vidēja un kur nu vēl maza saimniekošanas modeļa attīstību laukos padarīja par neiespējamu. Rezultātā? Ieskatāmies vēstures grāmatās, un tur skaidri melns uz balta rakstīts: ”Zemes koncentrācija atsevišķu lielu īpašnieku rokās nozīmēja, ka laukos iepriekšējais iedzīvotāju skaits vairs nebija vajadzīgs un tie masveidā sāka plūst uz pilsētām…” Attiecīgi visa ”ražošanas attīstība” un arī ”darba vietu radīšana” ir atkarīga vienīgi un tikai no vietējā zemes lielīpašnieka. Un ar kādām gan tagad reformām mēs šo feodālismam raksturīgo it kā negatīvo, bet absolūti jau šobrīd objektīvo parādību varētu novērst? Nu kā mēs, piemēram, varētu Jaunpils puses dižsaimnieku G. Sproģi rosināt veidot ”manufaktūru”, kurā vajadzētu ne tikai daudzas, bet arī labi atalgotas darbarokas?
Paliek jau arī otrs svarīgais subjektīvais lielums – līdera jautājums. Ar vai bez reformas, liela vai maza pļava – auns tajā tik un tā ir un paliek tikai auns…
Taču, gan zinot vēsturi, gan redzot, cik salīdzinoši ātri dažādi līderi un līderīši ir pašvaldību saimniecības izklakarējuši, cik un kā dažas kapitālsabiedrības bija un tiek stutētas no visu kopējiem resursiem, ir skaidrs, ka tā turpināties nevar.. Lai kā mums varbūt negribētos būt diženiem katram savā mazajā novadiņā, to vienkārši tik nelielā, maz apdzīvotā un no resursiem visai brīvajā valstī īsti atļauties nevaram.
Jau pagājušā gadsimta 30.gados Kārlis Ulmanis uzskatīja , ka nākotne ir lielsaimniecībām.
Ko tad runāt šodien , kad ir pieejama moderna tehnika un aprīkojums, kur viens traktors aizvieto 100 kolhoza dzērājus.
Nevajag aizmirst arī padomju laikus ,kuri pilnībā degradēja laukus un atpalikušajos kolhozos ”strādāja” tāds padibeņu kontingents , kuram par visu bija ”pofig”, ka gotiņai nav ko dot ēst , vai ziemā aizsalusi ūdens padeve, par zagšanu un dzeršanu nemaz nerunāsim.
Normāls cilvēks to nevarēja paciest, šodien to sauktu par cietsirdīgu attieksmi pret dzīvniekiem.
Un tagad gribat iestāstīt, ka jaunpilniekam G.Sproģim vai vācietim šie kolhoza dzērāji un viņu pēcnācēji būtu jānem darbā un jāuztic dārgā šodienas tehnika.
Lai ko nečīkstētu vaimanologi, bet šodienas lauku lielākā daļa tiek apstrādāti un prieks skatīties kā tur šodien zaļo iesētā labība , kur vēl vakar bija čakšņi brakšņi.
Skatos, ka te viens otrs rakstītājs, Latvijā notiekošo slavējot, ir galīgi iebraucis auzās. Ja arī no ekonomiskā viedokļa lielsaimniecības ir izdevīgākas, tad no tautas izdzīvošanas un atražošanas viedokļa tās ir pilnīgi garām.
Tiešām redzams, piekrītu patriotam, ka te vienam pārgudrajam ļoooti patīk slavēt lielsaimniecības, kuras nu visu tik perfekti paveic…
Tikai neaizmirsti par to – cik šīs lielsaimniecības būtu spējīgas strādāt ar savu dārgo tehniku, ja nesaņemtu ES subsīdijas?
Ļoti jau viegli strādāt ar citu naudu un kritizēt mazās s-bas, kuras šādu naudu nesaņem, jeb saņem ļoti maz!
ES subsīdijas saņem visi ES lauksainieki, gan Francijas , gan Vācijas , gan Polijas, gan Latvijas.
Vienīgā atšķirība, ka Latvijas lauksaimnieki saņem mazāk.
Valsti ar pārtiku apgādā lielsaimniecības nevis hobijsaimniecības.
Daudzi no jums ir bijuši ir Pastariņa muzejā, kur miltus var samalt ar rokas akmens dzirnakmeņiem, bet ziniet cik ilgs laiks jāpatērē, lai iegūtu miltus vienam maizes kukulītim. Tā ir interesanta izklaide , bet ne jau tā kāds šodien mals miltus.
Arī es mājās samarinēju gurķus , izvāru ievārījumus , bet ne jau ar to varu nopelnīt sev iztiku un brēkšu , ka ”Spilva” mani grib izputināt. Vienkārši man tas sagādā prieku.
Ja kāds šodien sapņo par pārtikušu dzīvi ar vienu cūķi un trīs vadziņām kartupeļu, tad jāizsaka līdzjūtība…….
Lai arī neesmu sociālists, šoreiz jāpiekrīt tiem, kas ir pret lielražošanu. Latvijai tas ir izrādījies taisnākais ceļš uz tautas un vides noplicināšanu. Nu ne jau lielgalvā Rīgā nācijai kāda teikšana. Un atceramies to Atmodas laiks dziesmiņu par zemi un tautu bez brīves. Un tagad varam teikt, kas ir brīve un tauta bez zemes=bez darba un brīvas izvēles.Vismaz laukos noteikti. Un par to baiso ”sakoptību”, ko tā kā tā lielražošana dod… Nu šito stulbumu gan nevajag kultivēt. Tie plikie ”skaisti sakoptie lauki” līdz apvārsnim ir vistaisnākais un ātrākais ceļš uz ekosistēmas (kurā, ja kas, arī cilvēkam tā kā arī vietu vajadzētu atrast) iznīcību, uz zemes noplicināšnu, erodēšanos,par kaut kādu ilgspēju un bioloģisko daudzveidību vispār varam aizmirst!
Pilnīga taisnība patriotam un Jānim. Lielsaimniecības ar milzīgām subsīdijām ir Latvijas reģionu lielākā nelaime. Dzīvās dabas iznīcināšana, zemes noplicināšana, mežu izciršana un lauku iztukšošana no cilvēkiem.
Šodien Latvijai par pārtikušu dzīvi nav jasapņo kā neattīstītam lētas izejvielas piegādātājam tām valstīm, kas savu pārtikušo dzīvi nodrošina no augstas pievienotās vērtības produkta ražošanas. Nav ko šito lēto tautas apgādnieka tuftu laist kolhozniekiem. Latvijā tikai 30% graudi paliek vietējam patēriņam, pārējie aiziet eksportā. Nekāds misionārisms subsidētā lielražošana laukos nav. Pieķēzīta daba un saindēti ūdeņi ar ķīmiju.
Un pasakiet vēl,ka padomju laiki par parasto cilvēku nedomāja-vecvecāki pilsētā ar divām gotiņām divām mājām nopelnīja, ik pēc gadiem 5 mašīnas nomainīja…
Nu ja, kurā gadā? pirms tam slēpa katru lopu un vergoja kolhozu kūtīs, savus bērnus sienot galdam pie kājas. Un nu tie sietie un pamestie, kā arī viņu bērni un mazbērni ir šodienas lauku liekie ļaudis, jo tie paši, kas kolhozu laikos pie šprices bija, tādu pašu bijušo komuņagu ZM ministrijā balstīti, pie lielās zemes tika, bet tās medaļu pelnītājas slaucējas neko vairāk par medāļiem arī nenopelnīja. Ar tām mašīnām jau viņām nemaz nebija laika, kad braukt…
absolūti piekrītu.
Komunistu pēcteči sagrābās zemes un paskat, kas šobrīd gadiem ilgi taisa viņiem vajadzīgos likumus tajā pašā Zemkopības ministrijā.
Kur pazūd rakstītais (komentārā) jau rakstīšanas laikā? Vai nepatika rakstītais,NTZ? Tāda tradīcija?
Vienkārši jākustās fiksāk! Man arī teksts pazuda, kad rakstīju lēnām. Nekādas tradīcijas nav pie vainas.