Lai mazinātu vilšanās rūgtumu visiem tiem pilsoņiem, kas cerīgi gaida jaunās, godīgās, taisnīgās, varētu pat teikt, – sirdsšķīstās, valdības apstiprināšanu, iesaku atcerēties rakstnieces, domātājas Zentas Mauriņas vienu no desmit baušļiem garīgās higiēnas nodrošināšanā: “Negaidi no ābeles čiekurus un no egles ābolus. Pārmetumu krusa sasit ābolus ābelē un čiekurus eglē. Katram stādam, katram radījumam tiesības uz savu vienreizību.” Gaidīt no “Suņu būdas” šefa un viņa sadarbības partneriem, tai skaitā Alda Gobzema, valstiski pragmatisku rīcību ir vienkārši netaisnīgi. Šie kungi ar savu darbošanos un runām nav devuši nevienu mājienu, ka ir uz to spējīgi. Priecājieties par šo atraktīvo deputātu vienreizību, bet negaidiet no kadiķa saldos ķiršus!
Pārmaiņu gaidās – uz izglītības reformas viļņa – ir arī skolotāji. Viņi, kā jau visi darba ņēmēji, ir samērā paklausīgas un uzticīgas būtnes, kas grib savam darba devējam – valstij vai pašvaldībai – lieti derēt, tāpēc reformas bīdītāju izplūdušajās un reizēm pretrunīgajās runās mēģina uzknābāt pa kādam derīgam graudam. To, ka pamatskolas posmā ir nošņāpta viena literatūras stunda, katrs interesents varēja saprast jau pēc publiski pieejamā mācību priekšmetu sadalījuma. Bet vēl nesen izglītības ministrs nosauca šo informāciju par sociālajos tīklos izplatītām viltus ziņām un pauda savu niknumu par to, norādot, ka jautājumus par jauno mācību saturu vajagot uzdot profesionāļiem, nevis “klaigāt, ka viss ir slikti”. Kāpēc profesionāļi šoreiz neaiztaupīja ministra nervu šūniņas, nav zināms. Valsts izglītības satura centra direktors Guntars Catlaks, kas šo faktu nav pataisījis par sociālo tīklu pīli, ir optimistiski noskaņots: “Nedomāju, ka vienas stundas samazinājums 7.-9. klases posmā kaut ko būtiski ietekmēs.” Literatūras stunda savu vietu atdod drāmai. (Bet kāpēc ne retorikai, baletam vai kinomākslai?) Tā kā “bez literatūras, lasīšanas un izpratnes nekāda kompetenču izglītības nevar būt”, kā apgalvojis G. Catlaks, tad ir tikai “loģiski”, ka pamatskolas izglītību saīsina par vienu literatūras stundu. Turklāt skolēniem esot jālasa patstāvīgi, “jo stundas ir domātas tam, lai izlasīto apspriestu un kaut ko darītu ar lasīšanā gūtajām atziņām”, nevis reālai lasīšanai. Kā tad tā? Pats izglītības ministrs ir aicinājis nemocīt bērnus ar mājasdarbiem, un nu izrādās, ka literatūrā tie ir ļoti nepieciešami un bez tiem mācību vielu nemaz nevar apgūt. Vai skolotājs drīkst apgrūtināt skolēnus ar tik apjomīgu mājasdarbu – grāmatas izlasīšanu? Ideālajā variantā, protams, skolēniem grāmatu lasīšana būtu jāuztver kā vaļasprieks, nevis kā apgrūtinošs uzdevums, bet ko darīt ar tiem, kam līdz ideālam tā patālāk?
Ir skaisti, ja uz visu cilvēks var noraudzīties brīnumu pilnām acīm kā uz kaut ko jaunu un nebijušu. Piemēram, Zane Oliņa, projekta “Skola2030” satura ieviešanas vadītāja, piedāvā tēmu par vienlīdzīgiem teikuma locekļiem apgūt citādāk nekā iepriekš – izrakstīt tos no literāra darba, zīmēt formulas vai kā citādi vizualizēt. Žēl, ka man šī prasme raudzīties uz pasauli ar bērna acīm ir mazliet izplēnējusi, tad es arī varētu dalīties Kolumba cienīgā atklāšanas priekā, bet, tā kā mana pieredze jau tik gara kā žirafes sliena, varu teikt, ka šī metodika jau ir krietni pusmūžā.
Ir jau taisnība. Bet arī te pabailīga un nomīkstināta. Bet vismas kaut kas, ja vairums skolotāju klusē
Paldies. Vismaz kaut kas, kaut arī ļoti piesardzīgi. Problēma ir daudz dziļāka – tā nav ne pedagoģija, ne didaktika, ne stratēģijas, ne metodes, ne mācību stundu skaits. Tā ir brutāla, diletantiska lielas naudas (pagaidām 18,5 miljoni) apgūšana, reforma reformas (naudas!) dēļ. Saprotams, ka galā visu kaut kā sabīdīs skolotājs pats, bet naudas triecēju šaika, kur eksperts ekspertam eksperts, kas skolas darbu nav strādājis), pazudīs kur kurais, un neviens ne par ko neatbildēs. Veiklākie aizbēgs gudri: Šadurskis jau Briselē pie lielākas algas. Iespējamā misija atkal tikusi pie naudas un sešu nedēļu laikā par skolotājiem izmācīs infantilus zēniņus, ar kuru “talantu” jau nācies iepazīties. Protams, no visiem, kāds arī ielaimēsies ar labu sklotāja nagu, bet tas nav īstais un nav saprāta ceļš, kad pedagogu sagatavošanu valsts izlaiž no savām rokām. Kam gan nav skaidrs, kāpēc bija jālikvidē RPIVA? Diemžēl skolotājs arī labais! LIZDA iesprauž viņam mutē svilpi, lauj pie Saeimas nama uzsvilpot, uzdziedāt banālo “liku bēdu zem akmeņa”, un viss paliek pa vecam.