Latvija joprojām dzīvo gaidīšanas režīmā: šogad jau esam gaidījuši un sagaidījuši visus četrus tradicionālos, citu citam sekojošos gadalaikus; vasarā gaidījām lietu un akās parādāmies ūdeni (daudzviet tas vēl joprojām nav parādījies). Cerīgi gaidījām Saeimas vēlēšanas; ar pacilātību – Latvijas simtgadi. Tagad gaidām jauno valdību, cerot, ka vecie vēži nesalīdīs jaunajās kulītēs. Bet viņi jau lien! Kamēr jaunie savā starpā plēšas un „mērās ar krāniņiem,” vecie – cits citu gan pavilks, gan pabīdīs… Visās jomās. Tas notiek un vēl notiks tik klusi un nemanāmi, ka pat uzmanīgie un apdomīgie somi savā valstī nespēj nobrīnīties, pa kuru laiku ”utis kažokā salīdušas”. Mums, Latvijai, tā pati nelaime – visneprognozējamākais kaimiņš komfortabli jūtas ne vien Jūrmalā, bet nu jau arī Latgalē. Pat Pierīgā – līdzās lidostai, kāda militāri orientēta „dzeguze” „savu olu iedējusi”…
Svētdien visa kristīgā pasaule svinēja Pirmo Adventi. Vēl trīs svētdienas jāgaida, un varēsim svinēt Kristus nākšanu pasaulē. Tautas ticīgā daļa gaida Lielo Brīnumu – Pestītāja atnākšanu: viņš nokāps no saviem debesu augstumiem, un nevienam uz Zemes vairs nebūs jāsalst un jāsalkst. Viņš izārstēs slimos un palīdzēs vājiniekiem, jo mūsu valdība to nespēj. Viņš no tempļiem izdzīs naudas mijējus un tirgotājus, kam šis „piektais gadalaiks” jau sācies un rit pilnā sparā – visur skan: „Pērciet! Pērciet! Pērciet!” un „Dāviniet!” Ko? Ak, taču – ne jau nu Mīlestību (to lai cits citam dāvina tie, kam nekādas kustamas un nekustamas mantas nav)! Un tauta dāvina, tauta ziedo – slimajiem un bāreņiem, operācijām un ugunsnelaimē nodegušiem mājokļiem… Lai līdzcilvēkiem dzīve vieglāka.
Nespējnieku kankaros (lai tauta neatpazīst) nu būtu jātērpjas visiem, kas vēl nesen pilnām riekšavām kaisīja solījumus pār labticīgo ļaužu galvām: veselību sakārtot, cilvēcīgas vecumdienas nodrošināt, tautas gaišākos prātus atbilstīgi izglītot. Darbavietas radīt, algas un pensijas paaugstināt. Viņi svēti apsolījās savā kalpošanā tautai gudri spriest un „caurspīdīgi” dzīvot, godprātīgi lemt savas tautas likteni. Rezultāti? To vēl nav. Mēs atkal gaidām: kurš un kā vadīs valsti? Kas jau iztirgots un ko vēl pārdot paslepeni no tautas viņi cer? Kurā vietā uz zemeslodes tiks lemts latviešu tautas liktenis? Kad mājup atgriezīsies mūsu Sprīdīši? Pa pasauli izklīdušie, pat sūrā darbā strādājot, pasaules brīvību elpojošie un cilvēcisku dzīvi baudošie? Kad mūsu valdošie un vadošie sapratīs, ka tas ir pašcieņas gars, darbīgums un jaunā pieredze, kas kopā ar Dzimtenes mīlestību sauc viņus atpakaļ – dzīvot un strādāt savas nākotnes, savas tautas labā, tad… Jā, tiem, kas te, Latvijā, patlaban jūtas kā vareni, taču apjukuši „vecie vēži” (un arī daudzsološie plēsīgie un ”jaunie vēži”), to labāk neapjaust.
Un ko mēs, tauta? Atkal, pazemīgi klusējot, gaidīsim? Gaidīsim jaunu valdību, Ziemassvētkus, Jauno gadu, savus pasaulē izklīdušos Sprīdīšus ar gaišajiem prātiem? Šobrīd dzīvojam tādā kā gaidīšanas režīmā, taču – ar cerībām, ticību un mīlestību, glabātu dziļi sirdīs. Varbūt ir īstais laika tām arī izpausties ļaut?
