Gadumiju šoreiz pašrocīgi padarījām sajūtām nevis lietām bagātu! Vispirms – laikā, kad visās mājās jau smaržoja pēc speķpīrāgiem un štovētiem kāpostiem, mēs ar draudzeni “slaidi uzspļāvām” cepšanai un šmorēšanai, dāvanu saiņošanai un bažīgai naudiņas atlikuma skaitīšanai. Tā vietā devāmies uz… relaksējošo gongu meditāciju! Lēnā vējiņā līgojoši bērzu zari mijkrēslī aiz loga, no pirmssvētku “vāveres riteņa” izmukuši cilvēki – uz katra tepiķīša pa vienam, līdz telpa pilna… Trīs gongi, kuri, prasmīgu roku vadīti, paši zina un sajūt, kas katram vajadzīgs – kur vienam velk, kur citam sāp, kuri muskuļi kuram gulošajam jāatslābina, kuras domas jāizvējo…
Pēc tam – kā balva par ļaušanos sajūtām – balta pilsēta! Dievs katram no mums ceļā uz mājām uzdāvinājis tīrus, baltus un neskartus ceļus. Pirmos tik baltus šajā sezonā…
Pēc tam – līdz pat trijiem naktī! – veidojām katra savu “vēlmju kolāžu”. Tas ir tik vienkārši: ņem jau laikus iekrātus ilustrētos žurnālus, izgriež no tiem attēlus, kas atbilst nākotnes sapņiem (aizraujošs ceļojums, glīts auto, mīļš un saprotošs draugs), sameklē iedvesmojošus citātus, gudru cilvēku vērtīgākos padomus, tad to visu izkārto uz kartona, pielīmē un ievieto foto rāmī aiz stikla. Novieto redzamā vietā, – lai visa gada garumā ir acu priekšā un atgādina par to, kas jādara, lai šīs vēlmes īstenotos.
Protams, nekur jau nepazuda arī viss pārējais, kas Vecgada vakaram un maģiskajai gadumijas naktij piederas: sirsnīgas sarunas; kāposti un desiņas; šampanietis; abu prezidentu svētku uzrunas tautai; Jaungada salūts aiz loga un tālrādē…
Nu jau esmu Jaunā gada jaunajā ikdienā. Tepat, uz datorgalda stāv nupat pirms divām dienām tapusī vēlmju kolāža. Tās iespaidā šodien “neredzu” pēcsvētku nejauki netīrās Tukuma ielas, toties… satieku jaukus un smaidīgus cilvēkus, un mēs atkal – joprojām un aizvien no jauna – novēlam laimi un veiksmi cits citam, Latvijai un pasaulei! Nepiemirstam pasacīt, cik svarīgi mēs esam viens otram, ģimenei, draugiem un tuviniekiem, kolēģiem. Un – arī Latvijai. It sevišķi – lielās jubilejas priekšvakarā.
Mēs ikviens varam darināt dažādas kolāžas citu pēc citas: Vecgada vakarā, savā dzimšanas dienā, skolas izlaidumā vai kāzu svinībās, ikvienā par īpašu sajustā dienā – galvenais tomēr ir un paliek… pats darītājs un sapņotājs! Darītājs, nevis tas, kurš paradis visā vainot birokrātiju, nodokļus, likumus, oligarhus, čekistus, utt. Mēs varam gan ražot, gan sniegt pakalpojumus, atbilstošus pasaules augstākajiem standartiem! Latvija to visu var – Latvijas cilvēki ir zinoši, gudri tehnoloģijās un biznesā, spējīgi izprast pasaules tendences un darboties atbilstīgi tām. Un ne jau darba roku mums pietrūkst visvairāk! Aizvien mazāk ir cilvēku, kas gatavi strādāt par ļoti mazu samaksu, taču… man ir sajūta, ka daudziem ir izdevīgi izlikties to nemanām un nesaprotam.
Šobrīd, šo visu rakstot, uzmetu acis savai kolāžai, tajā iekļautajiem – gan uzmundrinošajiem, gan nomierinošajiem – tekstiem: “Nav jēgas kurnēt par likteni, bet vienkārši jādzīvo – tā, kā vari un jūti”, “Vēlēšanās vietā var likt tikai… citu vēlēšanos!”, “Dievs mūs ir radījis, lai mēs dzīvotu, izbaudot katru savas dzīves dienu un mirkli”, “Ir ļoti grūti padarīt dzīvi labāku, par to nepriecājoties”.
Iespējams, ka šīs un citas vērtīgās un vajadzīgās atziņas pie manis (Varbūt – pie jums arī…) nāks visa mūža garumā – lai palīdzētu sevī saglabāt labāku laiku atnākšanas iespēju.
Protams, ar šo es negribu sacīt, ka lietas nav vajadzīgas! Gluži otrādi: tās ir ne tikai noderīgas – tās mēdz būt arī tik skaistas, ka… rada jaunas, pozitīvas sajūtas! Un sajūtu baudīšana ir dzīves stils, prasme, kas mums jāmācās visa mūža garumā. Ja vēlamies, lai dzīve ir skaista.
Šajā mirklī mans telefons signalizē par pienākušu īsziņu. Lasu: “Nejaušību nav. Tikai Dievs ne vienmēr parakstās”. Manām sajūtām pieplusējas vēl viena: šis gads būs labāks par iepriekšējo, jo… arī mēs ar katru dienu kļūstam labāki!