Šis stāsts būs vairāk aicinājums – saprast, ko nozīmē tumsa, un to, ka tumšās drēbēs tērptus ļaudis – gājējus un velobraucējus – tajā neredz. Lai sevi pasargātu, jālieto atstarotājs, nevar skriet pāri ielai bez apdomas (arī pa gājēju pāreju – ne) un nevar staigāt pa ceļa nepareizo pusi. Tas viss tikai tāpēc, lai tevi gluži vienkārši nenobrauktu!
Lai arī valsts svētku noskaņās, iespējams, iedegto sveču un ļaužu noskaņojuma dēļ novembra dienas bija kļuvušas gaišākas, patiesībā tā bija tikai tāda šķietamība, jo realitāte ir cita. Tā kā nav sniega un dienas lielākoties ir apmākušās, arī tumsa iestājas ātrāk, nekā prāts pieņem. Un arvien bīstamāka kļūst situācija uz lieliem un maziem ceļiem. No gājēja viedokļa. Vislabāk to varēja just tieši pirmssvētku un svētku laikā, kad tautas staigāšana ielās bija daudz biežāka nekā citkārt. Lai arī katru gadu tumšais laiks nāk ar policijas atstarotāju dāvināšanas akcijām, reklāmas klipiem un neskaitāmiem aicinājumiem apkarināties ar gaismu atstarojošiem elementiem, atliek vien pašam nonākt gājēja lomā, lai galva no drošām domām būtu kā izbirstēta. Atstarotāja nav, baterija – mājās, bet ultrakošo vesti tā kā kauns mugurā vilkt… Protams, varu mierināt sevi ar vārdiem, ka pilsētā situācija drošāka – te ir ielu apgaismojums un jelkāda cerība, ka mani – gājēju – pamanīs. Arī tad, ja gājēju pārejas ne vienmēr ietrāpītas zem laternas. Tomēr izrādās, ja gaisma virsū nespīd, tumsā, lietū un pretējās gaismas uguņos arī pilsētā gājēju neredz. Profesionāļi tādas vietas dēvējot par ēnas vai krēslas zonu, kas tikpat bīstamas kā tumsa uz lauku lielceļa, tāpēc šādās vietās jāpiesargājas visiem – gan šoferīšiem, gan pašiem staigātājiem. Jo ja šie abi vienu ceļu nesadalīs, sāpīgi būs kā vieniem, tā otriem.