Šī tēma droši vien jau daudz pārspriesta un, iespējams, ar savām pārdomām te neatklāšu nekādu “jaunu Ameriku”, bet pēc kādas publikācijas izlasīšanas vienā no vadošajiem Latvijas interneta portāliem, tomēr jutos pietiekami “dvēselē kustināts”, lai paustu arī savu viedokli. Publikācijas virsraksts saturēja frāzi “štruntu šopinga neredzamā puse” un, kam nav slinkums un nav žēl naudas, paši var atrast un to izlasīt. Mani neizbrīnīja virsraksts (mūsu virtuālajā telpā ne tādus vien apzīmējumus var lasīt), bet gan radās tāds kā iekšējs protests. Īpaši par nicīgo vārdu, kas (kā paskaidro visu zinošais mākslīgais intelekts) esot “latviešu valodā lietots termins, kas attiecas uz lētām, zemas kvalitātes precēm vai apģērbiem…” un tā tālāk, līdz tiek piesaukta kāda, pēdējā laikā strauju popularitāti gūstoša tiešsaistes iepirkšanās platforma, kas piedāvā daudz dažādu preču par ļoti konkurētspējīgu cenu.
Iebilstot mākslīgā intelekta ierobežotajam skaidrojumam, jāprecizē, ka vārdu “štrunts”, kas sarunvalodā nereti nozīmē to pašu ko “s*ds” mēdz piemērot jebkurai nevajadzīgai drazai, ne tikai apģērbam. Hm… Vai tā varētu būt, ka kompānija, kas par 30 sekunžu reklāmas rullīti samaksā vairākus miljonus dolāru (un turklāt to dara vairākas reizes dienā) tirgotu drazu? Normālā patērētāju sabiedrībā cilvēks, kas nopircis “štruntu”, otru reizi vairs neiekrīt un meklē citu, kvalitatīvākas preces pārdevēju. Nu, piemēram, es – reiz bez liekas domāšanas un uz visiem laikiem atteicos no kāda Latvijā populāra sporta preču tirgotāja, pie kura iegādāto apavu zoles pārlūza pēc mēneša; turklāt pārdevējs agresīvi nepiekrita preces atgriešanai, jo tā neesot pareizi nēsāta, tāpēc neizturējusi slodzi… Lūgšu pievērst uzmanību faktam, ka mēs tagad runājam par sporta (!) apaviem, nevis vienreizējas lietošanas apbedīšanas nolūkiem ražotiem priekšmetiem… (Kaut gan, – ej nu sazini, ko viņi tur īsti tirgo…) Un tad nolēmu riskēt un iegādāties kādas “štrunta” botiņas dārza darbiem par dažiem eiro pārī. Samaksāju, pēc pāris nedēļām saņēmu, un – var jau būt, ka esmu laimes bērns un man trakoti paveicies, bet fakts tāds, ka šos apavus nēsāju ikdienā jau divus mēnešus, un nekādas zoles nelūzt.
Labi, tā varbūt ir sagadīšanās. Pamēģināsim bikses. Par teju pussimtu eiro nopirku tepat, kādā no mūsu veikaliem izejamās bikses. Tādas, ne baigi stilīgās, nu normālas bikses. Nopirku un sapriecājos, ka tagad kādu laiku varēšu neraizēties, ko vilkt uz pasākumiem. Diemžēl pēc mēneša, kad šo bikšu izstrādājumu biju lietojis vien dažas reizes, staru iekšpusē audums sāka plūksnoties un velties tādās mazās bumbiņās. Nezinu, kā sauc šo procesu, bet tā rezultātā bikses itin nemaz vairs neizskatījās, tā sacīt, reprezentablas. Nācās atkal meklēt glābiņu pie interneta “štruntu” pārdevēja, un, jāsaka, rezultāts bija pietiekami labs, lai vēl šodien justos apmierināts ar pirkumu.
Tad sāku pētīt un salīdzināt cenas. Ar pārsteigumu secināju, ka gan mūsu tirgotāju resursos, gan nozākāto “štruntu pārdevēju” vietnēs atradās gana daudz faktiski vienādu preču. Tas nebūtu nekāds brīnums, ja vien cenu atšķirības nebūtu tik lielas. Ne jau pārdesmit procentu starpība, kas būtu normāls tirdzniecības uzcenojums, nē. Starpība ir gan dubulta, gan trīskārtīga, gan pat vēl lielāka. Jā, savā ziņā to var attiecināt uz “cenu karu”, ar dempinga palīdzību nostumjot pie malas konkurentus, kā to, piemēram, izmantoja kāds Latvijas tirgū pirms pāris gadiem ar lielu ažiotāžu ienākušais zemo cenu tirdzniecības tīkls (kurš, starp citu, nu jau kādu laiku vairs neatbilst “zemo cenu” statusam). Droši vien arī manis pieminētais starptautiskais interneta tirgotājs ar laiku parādīs savu īsto cenu politikas “seju” (pirmās pazīmes jau manāmas). Bet tomēr… Ja salīdzina uzcenojumu, preču kvalitāti, attieksmi pret pircēju, iespēju apmainīt nekvalitatīvu vai citādi neatbilstošu preci, jāsecina, ka dažiem labiem mūsu alkatīgajiem un pret klientu augstprātīgajiem tirgotājiem vajadzētu “padomāt par dzīvi”. Jā, mēs esam maza valsts ar nelielu iedzīvotāju skaitu, līdz ar to, no vienas puses, preču vai pakalpojumu uzcenojumam ir savs pamatojums, jo apgrozījums nevar būt tāds, kā, piemēram, Polijā. Tomēr robežas ir vaļā, mūsu iekšējo tirgu valsts nesargā, un patērētājs mēdz izvēlēties to, kas izdevīgāks. Tas nu būtu jāliek aiz auss ikvienam “štruntu” tirgotājam – kā vietējam, tā ārvalstu.
