Lai arī žurnālistiem, tāpat kā daudzu citu profesiju pārstāvjiem, no divām brīvdienām pagājušajā nedēļā un vienas šajā nebija ne miņas, svētku sajūta sirdī un garā bija noteikti. No ziedošajām puķēm dārzos un kokiem, no tā, ka varēja pastrādāt dārza, ka uznāca pirmais pērkons un nu pavisam droši var sēdēt zemē… Un, protams, Neatkarības dienai par godu varēja skatīties koncertus televīzijā un kultūras namā, varēja baudīt pavasari un sasmelties spēkus priekšdienām. Jo nākamie svētki taču būs tikai pa Jāņiem…
Tomēr visaptverošajā prieka noskaņā ielija dažas karotes darvas, un tā arī palika peldam pa virsu… Par vienu pastāstīja kāda uz ielas sastapta tukumniece – izrādās, jau no pagājušās trešdienas viņas kaimiņi plostojot. Kad aizrādījusi, viens ar alus pudeli rokā teicis, ka Latvijai taču esot svētki un aicinājis pievienoties…
Otra darvas karote pēcsvētku dienā nāca kopā ar kāda lasītāja tālruņa zvanu. Viņš pavēstīja par 4. maijā neizliktajiem valsts karogiem. Līdzīgu viedokli, ka patriotisms sākas katrā pašā un mazākais, ko katrs cilvēks var izdarīt, ir pie savas mājas izlikt karogu, esam dzirdējuši pēc katriem valsts svētkiem. Tomēr karogu paliek arvien mazāk… Un ne zādzību dēļ, jo to tikpat kā nav. Tā nu jāsecina, ka patriotisms gājis mazumā. Un vispēdīgāk nāca ziņa no vakardienas TV pārraidēm, kurās atbildi uz jautājumu, ko svinam 4. maijā, zināja vien retais jaunietis.
Bez moralizēšanas varētu teikt – karogu izlikt aizmirsās, pudele nejauši nopirkās un vecāki vai skolotāji aizmirsa pieteikt bērniem, kādu svētku dēļ brīvdienas… Ja moralizētu, tas noteikti pārsniegtu atļautās slejas robežas. Bet, ja paraudzītos īstenībai acīs, varbūt kaut kas tiešām nav kārtībā… Vai arī – dziļi sirdī svinam šos svētkus un domājam par savu valsti, tikai uz āru – izliekamies sliktāki… Te nu vietā jautājums – kāpēc?
