Es – tev, tu – man

Lai nu kā, bet attapības un izdomas mūsu eiroparlamentāriešiem Ivetai Grigulei (ZZS) un Andrejam Mamikinam («Saskaņa») netrūkst! Parlamenta noteikumi interešu konflikta dēļ aizliedz algot savus radiniekus. Taču par kolēģu ģimenes locekļu nodarbināšanu tajos nekas nav minēts. Un tā atklājies, ka «Saskaņas» izvirzītais deputāts Briselē par savu praktikanti Ārlietu komitejas jautājumos ar labu apmaksu izraudzījies I. Grigules meitu, kas runā labā angļu un franču valodā un Mamikina kungam patīk, savukārt savu dzīvesbiedri viņš iekārtojis par stažieri ar tikpat labu algu turpat pie zaļzemnieku pārstāves.

Jāteic gan, ka arī pašmāju tautas kalpi ir ne mazāk izpalīdzīgi. Kaut vai, runājot par tām pašām “deputātu kvotām”, ko “apakšas” sauc par legālu korupciju, kas pieļauj balsu pirkšanu nākošajām vēlēšanām, turklāt par nodokļu maksātāju naudu, bet “augšas” – par deputātu saikni ar tautu un “iespēju atbalstīt sabiedrībai sasāpējušas un ļoti būtiskas lietas” (Ināra Mūrniece, «Nacionālā Apvienība»). Vajadzību un vēlmju veselības aprūpes, izglītības, kultūras, sporta un citās jomās, protams, ir daudz vairāk nekā naudas to piepildīšanai. Deputātu ziņā ir lemt, kura priekšstāvja priekšlikumu atbalstīt, kam – atteikt. Tāpēc tik nozīmīga loma ir savstarpējām draudzīgām attiecībām. Rīgas Sv. Marijas Magdalēnas Romas katoļu baznīcai noteikti noderēs piešķirtie 700 000 EUR, tāpat kā Ogres novada trim kapličām atvēlētie 30 000. Kur gan citādi aizlūgs un kur guldīs tos nelaimīgos, kas dažādu smagu slimību skarti, nepaspējuši izstāvēt rindu līdz valsts apmaksātai operācijai, aizsaukti citā saulē?

Lai nojauktu pēdas, kas ved pie tiešā kāda priekšlikuma virzītāja, dažkārt deputāti apvienojas vienā komandā – koalīcijā. Tad arī saprotams kļūst Latvijas televīzijas citāts no budžeta pieņemšanas ārkārtas sēdes ar Mārtiņu Bondaru («Reformu partija») runātāju tribīnē: “Vai tad Brigmaņa kungs zina, kuram mērkaķim dot naudu? Vai Āboltiņas kundze zina, kurai čūskai vajag māju? Nē, Līdakas kungs, nē! Jūs zināt par mērkaķiem un čūskām! Tāpēc man liekas, ka tas ir jūsu priekšlikums!” (par Rīgas Zoodārzu).

Tādējādi, meklējot, kādu “skolu” izgājuši I. Grigule un A. Mamikins, tepat Rīgā, Jēkaba ielas namā, vien nonākam, kur, kā izrādās, tāda prakse nebūt nav sveša. Ej nu zini, kurš kuram brālēns, māsīca, brāļa meita vai māsas dēls! Labi, ja par sievu vēl atzīstas.