Mēs esam dažādi un par dažādām lietām domājam atšķirīgi, atbilstoši savam izglītības, inteliģences, dzīves pieredzes, izpratnes līmenim. Nereti nākas dzirdēt, ka tie tur, augšā, jau nemaz neredz un nesaprot, kas faktiski notiek ar cilvēku, kurš savu ģimeni mēģina uzturēt no minimālās algas vai visbiežāk pārguris strādā vairākās darbavietās, lai ģimene nedzīvotu trūkumā. Tāpat tādi, augstu un tālu sēdošie diez vai zina, cik ilgs un cik tāls ceļš pēc mazo lauku skoliņu likvidēšanas rīta agrumā bērniem jāmēro uz reformatoru atzīto prestižo, kvalitatīvo skolu. Līdzīgu piemēri lielās un arī mazākās lietās droši vien ir neskaitāmi daudz, tāpat kā daudzu cilvēku dzīve mūsu valstī nebūt nav viegla. Ir, kas šādā situācijā arī nespēj izturēt un izkrīt no dzīves šūpolēm. Bet ir tādi, kas kļūst agresīvi un nenovīdīgi: ”Kaimiņš audzē tomātus, bet cik daudz viņš par tiem tomātiem tirgū prasa!”, ”Re kā tas aizbrauca uz ārzemēm, sapelnīja lielu naudu, nu viņš ir īsts dzimtenes nodevējs!…” utt.
Šķiet, komentētāju agresivitāti paciest vairs nespēj pat lielie interneta portāli, kas nu komentētājiem liek autorizēties. Jāatzīst, ka esmu ļoti slikti jutusies tad, ja uzrakstu informāciju par kādu labu lietu vai cilvēku, bet komentāros šis cilvēks tiek apšļākts ar kārtīgu dubļu šalti. Un tikai pavisam reti, vai pat tādu gadījumu gandrīz nav, kad komentētājs ir arī nosaucis savu vārdu un uzvārdu. Varu saprast, ka var būt kādas delikātas problēmas, kur rakstītājs vai sūdzētājs vēlas palikt anonīms, var būt, ka tas, kurš lūdz palīdzību laikrakstam, ir atkarīgs no kādām vietējām instancēm, tad šo anonimitāti var attaisnot un šādos gadījumos redakcija ierosinājuma autoru nekad neizpauž. To nosaka arī likums.
Izlasot komentārus, piemēram, pie informācijas par nodedzināto Marijas skulptūru Jaunpilī, varētu veidoties interesanta diskusija, jo, kā redzams, daļai cilvēku bija nepatika pret šo skulptūru. Taču diskusijā gan jārēķinās, ka kategorisks viedoklis var arī zaudēt. Tāpēc jau tā ir diskusija, kur tiek izvērtēti visi viedokļi, līdz nonāk pie kopsaucēja. Taču jāatzīst, ka arī te neiztiekam bez agresijas pret citādi domājošiem: ja nevar neko pateikt par skulptūru, tad uzbrūk citam komentētājam, turklāt to dara anonīmi. Vienīgi Gvido Leiburgs godprātīgi atklāja savu uzskatu. Bet lielākā daļa viedokļu bija kategoriski izteikti, agresīvi, bez diskusijas iespējām. Uzskatu, ka tieši atklātā dialogā iespējams rast atbildes uz dažādiem sarežģītiem jautājumiem, rast risinājumus dažādām sarežģītām situācijām. Bet aizmuguriska aprunāšana – ir zemiska. Šo gudrību un tikumu mūsu tauta jau zināja tad, kad radās tautas dziesmas: “Ej, bāliņ, taisnu ceļu, runā taisnu valodiņu, tad Dieviņš palīdzēs labu mūžu nodzīvot!” Kaut mums visiem tas izdotos!
cilvēki nepaliek agresīvi pašvaldības atbildīgas, godīgas un atklātas pārvaldības dēļ