Dzīvojam ar prieku

Atzīšos – jau pērn man bija aizdomas, ka Ziemassvētkiem sekos Jāņi un Jāņiem atkal Ziemassvētki. Tā arī bija. Gads no dzīves nost kā nebijis! Vēru vaļā pierakstu kladīti, lai pārliecinātos, ka vispār dzīvots. Nu kā tad ne – kur tik nav būts, kas tik nav darīts! Pats ar izbrīnu lasu: – ”… pilnmēness naktī līdz 24.00 zāģēju malku…” Normāli cilvēki, šķiet, tā nedara, bet nu.. pilnmēness… Citunakt jautrā kompānijā izbradātas Āhenes (Vācijas-Beļģijas robežpilsētas) strūklakas, citunakt igauņiem mācītas latvju dejas, vēl citunakt dziedāts pie Jāņu ugunskura Turaidā un tā vien – dzīvots ar prieku. Varbūt tāpēc, ka aizvien vairāk sirmu matu deniņos un nākotnē ne tik daudz iespējas, kā iespēju robežas iezīmē… Varbūt tāpēc svarīgi, lai katra diena būtu piepildīta, tikai… kā nonākt līdz šai gandarījuma sajūtai arī tad, ja darbs ir viena sasodīta rutīna, veselība klibo, jācīnās ar trūkumu un vispār – vidējais mūža garums jau aiz muguras!?

Šķiet, pats uz padomiem uzprasos, taču ne es pirmais par to aizdomājies. Dalailama ieteic skaitīt labos darbus – darīt un atcerēties. Tas uzmundrina un vairumā gadījumu labais labo piesauc – dots devējam atdodas. Pat Dievam labie patīk. Līdzīgi Ēvalds Valters ieteica ik vakaru padomāt, kā diena aizvadīta – kas labs paveikts un kas vēl darāms. Viņš piedzīvoja vairākus karus, bet juku laikos allaž svarīgi pieskatīt iekšējo kompasu – vērtības, kam esi uzticīgs. Domas, pārdomas, atmiņas – ir tās labās lietas, kas silda, kad miesa pieviļ un jāsamierinās ar vecuma nespēku. Tāpēc pelēkās šūniņas jāvingrina visu dzīvi – mācoties jaunas valodas, minot krustvārdu mīklas, ceļojot vai vienkārši jūsmojot par pastaigu mežā. Jāpadomā par savas dzīves garīgo pusi – par attiecībām ar Dievu. Par vispersoniskākajām attiecībām, ko varbūt nepazīstam… Kaut kā tā.

Cita starpā palūkoju, ka pērn Bangladešā, sabrūkot augstceltnei, bojā gājuši 1129 cilvēki, Filipīnas noslaucīja līdz šim stiprākā zināmā vētra ar vairāk nekā 5200 upuriem, bet Sīrijas pilsoņkarā divarpus gados vismaz 120 000 bojāgājušo… Joprojām vairāk ziņu par kariem un ieročiem, ne jaunām metodēm cīņā ar vēzi vai dabas kataklizmām… Tieši tāpēc – dzīvosim ar prieku, bet tā, lai mūsu prieks otra bēdās nepārvēršas…