Stāsta, ka mirušo cilvēku dvēseles pēc nāves nonāk paradīzē vai ellē, bet miesas – lielākoties zem zemes, kapsētā. Uz turieni, kur apstājies laiks, dzīvie dodas satikt mirušos.
Sēņojot vai ogojot dažreiz gadās uziet sūnām apaugušas, zālēm aizaugušas senas kapu kopiņas, kur laika zobs apskādējis piemiņas akmenī cirstos vārdus un gadskaitļus. Visticamāk, tur mūžīgā miegā atdusas kādas dzimtas piederīgie, par kuriem retais zina teikt ko vairāk. Tie ir kapi, kas nodoti aizmirstībai.
Turpretī lauku kapsētas ir līdzīgas lauku ciematiem, kur vietējiem vienam par otru (kā dzīvajiem, tā mirušajiem) gandrīz viss ir zināms – kad kurš piedzimis, kā pieaudzis, ar ko un kā kopā sadzīvojis, kad un kā viņsaulē aizgājis. Tur pagātne un tagadne sajaukusies vienā laikā.
Dažas kapsētas ir kā privātmāju rajoni – sevī noslēgušās, klusas, rūpīgi koptas. Koku paēnā tās aicina kavēties apcerīgās pārdomās. Parasti tajās visas vietas ir aizņemtas. Ja kāds laikus nav parūpējies par dažām pēdām zemes blakus savējiem, tad var cerēt vienīgi uz vietu kapsētai piegulošajā teritorijā.
Bet Ozoliņu kapi man atgādina daudzdzīvokļu namu mikrorajonu. Tie ir labiekārtoti, plaši un gaiši, grantētiem celiņiem un smilšu klātām ejām. Tajos vērojama arī rosīga šīszemes dzīve. Tā vienudien, apčubinot sava tuvinieka kapiņu, pēkšņi ieraugu turpat netālu piestājušu pelēku mašīnu. Domāju – apciemot aizgājēju droši vien atvests kāds vecāka gadugājuma cilvēks, kam kāpiens kapu kalniņā bijis par stāvu. Bet nē. Izkāpj sieviete pavisam vidējā vecumā. Domāju – varbūt viņa atvedusi smagu smilšu vai melnzemes maisu, lai gan labiekārtošanas darbus ierasts veikt pavasarī, vai varbūt izcels kapu apmalīti? Bet nē. No mašīnas paņem vien ziedus, sakārto traukos novītušo vietā un aizbrauc. Nepaspēju nopētīt, vai pie atkritumu tvertnes arī piestāj (atkritumu apsaimniekošana kapos, par laimi, ir bez maksas, neatkarīgi no aizņemtā zemes gabala kvadrātmetriem vai apbedīto skaita), kad manu uzmanību piesaista cits auto, no kura izkāpj četri dzīvespriecīgi jaunieši ar suni. Suns gan ir saitē, un paši jaunieši pieklājīgi pieklusinājuši balsis. Viņi arī kapos ilgi neuzkavējas, jo steidz dzīvot dzīvi. Jau promejot vēlreiz pārlaižu skatu kapsētai un samanu mašīnas arī citviet. Lūk, tāda – ļoti mūsdienīga – dzīva un rosīga, ir Ozoliņu kapsēta, tepat, pilsētas pievārtē.
Un? Tā teikt-“visiem ļoti mūsdienīgiem – dzīviem un rosīgiem”-vajadzētu sev laikus iepirkt vietiņu Ozoliņu kapos?
Inese, nedzīvo kapos, tur visi paspēsim!
Tāds samocīts, suslains raksts. Var redzēt, ka cilvēkam vairs nav par ko izteikties. Pāris mēnešos visas savas tēmas jau būs izsmēlis.
Es arī braucu iekšā kapos. Nav citas izejas bet mani tiešām kaitina veseli cilvēki ar džipem un suņiem kapos.