Krievijā krīt valdība. Anglijā princis Harijs un viņa laulātā draudzene kalpošanu karaļnama tradīcijām nomaina pret personiskās dzīves brīvību. Austrālijā liesmo mežu ugunsgrēki. Filipīnās pēkšņi aktivizējies vulkāns. Latvijā partijas ZZS valde vairs publiski neizteikšoties par Lembergu. Rīgas dome ar amatvīru portfelīšiem un krēsliem spēlējas gluži kā mazi bērni smilšukastē…
Kas man no tā? Pirmajā mirklī šķiet, ka nekas: dzīve vienkārši aizmutuļo garām. Taču – tikai pirmajā mirklī. Kļūstot aizvien vājāka, Krievija kļūst arī aizvien neprognozējamāka, un mēs nevaram paredzēt, kādus – vēl streipulīgākus – soļus turpmāk savu un citu tautu nākotnē spers šis „milzis uz māla kājām”. Politika visā pasaulē kļūst aizvien neizskaidrojamāka, it īpaši, ja saprotam, ka visi kari un nemieri savā būtībā ir cīņa par dabas aizvien jaunu resursu sadali un pārdali.
Var saprast gan Anglijas karalieni, gan monarhu jaunāko pāri: gribas taču dzīvot tā, kā pašiem tīk, nevis ik pa brīdim saņemt pārmetumus par „galma etiķetes” neievērošanu un tās pārkāpumiem. Pasaule taču mainās, ir XXI gadsimts, un arī karaļnams, lai cik „mūžīgs” tas būtu, nevar pastāvēt ārpus laika un telpas.
Iespējams, ka mīlīgos Austrālijas koalas lācīšus, kas tik lielā vairumā sadega mežu ugunsgrēkos, cilvēku cilts turpmāk varēs aplūkot vien zoodārzos. Un tas ir liels zaudējums dabai un pasaulei, par izdegušo zemi un bojā gājušajiem cilvēkiem nemaz nerunājot. Milzu traģēdija veselam kontinentam un tautai.
To visu iedomājot, smieklīga šķiet partiju un personāliju cīņa par varu Rīgā (nebūt ne tāpēc, lai ar steigu ķertos pie strauji novecojošā dzīvojamā fonda saglābšanas vai pilsētas zaudētā latviskuma atjaunošanas), ņemšanās ap Lembergu Ventspilī (ZZS taču savu „partijas naudu” taču dabūs tik un tā!). Tautu aizvien kaitinošāka kļūst kārtējā administratīvi teritoriālā reforma, kur aizvien tiek domāts par pagastu teritoriju jaunu pārdalīšanu, par iedzīvotājiem, par Cilvēku piemirstot: atkal slēdzam pansionātus, pasta nodaļas, skolas, veikalus un citus infrastruktūras objektus. Attiecīgās ministrijas ierēdņi (laikam ar lineālu uz kartes) izmērījuši, ka pat no visvientuļākajām lauku viensētām un ciemiem līdz tuvējam centram nu nepavisam nav tālu…
Protams, ka mums, tautai, ir prieks un optimisms, kad izdodas saglābt kādu bibliotēku; dabūt fondu naudu jaunam stadionam vai baseinam; izcīnīt, ka atsevišķos dzelzceļa maršrutos dažās stacijās saglabājas pieturvietas…
Viss notiek tepat un tagad – ap mums un ar mums. Sev varam vēlēt: lai pietiek prāta, sirdsgudības, čakluma un pacietības, pozitīvās pārmaiņas ne vien gaidot, bet arī rosinot un iestājoties par tām! Lai dzīve nemutuļo bez mums.
