Scenāristi zina, – lai piesaistītu skatītājus, seriālā, kaut vai vienā no galējiem pakaļplāniem, ir nepieciešams kāds "saldais pārītis" cerēšanās stadijā. Un pats būtiskākais – sabalansēt sižeta attīstību tā, lai potenciālie mīlnieki viens pēc otra turpina tvīkt, nevis dabonās jau pirmajās sērijās, tādējādi šo stāsta līniju skatītājiem padarot neinteresantu un nebaudāmu. Pasakām taču arī pienāk beigas tad, kad nabaga sērdieņi, šķēršļu joslu pārvarējuši, beidzot tiek pie ilgi gaidītas un izdevīgas apprecēšanās. Bet kas notiek pēc tam? Par to visi kā sazvērējušies klusē – laikam no pieredzes zinot, ka pūķu kaušana, raganu močīšana un velnu muļķošana tāds sīkums vien ir, salīdzinot ar to, kā reālajā dzīvē īstenojas "ilga un laimīga" kopā dzīvošana.
Skarbā statistika liecina, ka katru gadu Latvijā izšķiras aptuveni 5000 pāru. Tāpat dzirdēts, ka, stājoties spēkā jaunajiem noteikumiem, kas šķiršanās procesu padarījuši daudz vienkāršāku, pie notāru kabinetiem veidojoties teju cilvēku rindas, kas vēlas pēc iespējas ātrāk atbrīvoties no savstarpējām laulības saitēm. Šķiet, katram personīgi zināms vismaz viens ģimenes izjukšanas atgadījums, kur iemesli nebūt nav bijuši tie "dziļi nopietnie" – vardarbība, atkarības u.tml., bet it kā, vismaz no malas raugoties, pilnīgi maznozīmīgi sīkumi. Nu, piemēram, arvien biežāk dzird, ka atkal kādam no laulātajiem "kāja paslīdējusi", jo saprotams taču – kas tad ir nebeidzamā riņķošana ikdienas rūpju ritenī salīdzinājumā ar tām ārdošajām un vienlaikus medaini saldajām emocijām, kas rodas līdz ar iespēju atkal kādu jaunu objektu sacerēties!? Un tas nekas, ka jau pēc brīža (pēc dažām "sērijām"?) pāri paliek vairs tikai dūmi un pelnu čupiņa, kurā sabirst gan pašu iedomātā mīla, gan citu iesaistīto personu dzīves…
Cik nu nācies aprunāties ar pāriem, kuri kopā pavadījuši ne vienu vien gadu desmitu (jaunie parasti neslēpti šausminās, izdzirdot skaitli "50"), visbiežāk tiek minēta ne jau mīla un skaistās acis, bet pavisam citi vārdi – uzticēšanās, sadzīvošana, kompromiss… Izrādās, lai iedzīvinātu "ilgi un laimīgi" arī pēc apprecēšanās, jābūt gataviem arī pēc tam nevienu vien pūķi nokaut, un, kas jo svarīgi – sarī sevī!
Nu, varbūt tomēr labāk precēties tikai pēc tam, kad visi pūķi jau nokauti? Dzīve jau nav cīņu arēna; ja labi pacenšas, dzīve ir bauda! Galvenais ir zināt, kas (un pēc tam arī kurš) to baudu sagādā. Ja precas hormoni, ambīcijas un sapņi par pasakām, tad šķiršanās ir teju neizbēgama; ja precas veselais saprāts un skaidra vīzija par nākotni, tad laulības izredzes pastāvēt ir krietni lielākas.