Re, divi Lutauši jau nupat sarosījušies: viens grib trešoreiz uzjāt valdības “stikla kalnā” (Pasaku Antiņš taču arī trīsreiz jāja! Tāpēc jau šim tagad laikus jādomā, kā no naudas devējiem zelta zirgu izkaulēt, lai varētu neiedomājamā apmēra parādus atstrādāt…). Otrs, īsti nesaprazdams, ko vairs var līdzēt šajā valstiskās neatkarības neatgriezeniskās zaudēšanas gaisotnē, iekšējās panikas tirdīts, gatavs “konsultēties” ar jebkuru, taču… Diemžēl tāda vāvuļošana vien sanāk. Pavisam drīz, rudenī, kas vienmēr bijis tāds kā cāļu skaitīšanas laiks, politiķi jau vairs ne par tautu, bet par nākamā gada vēlēšanām gādās. Par savu pozitīvo imidžu domās vairāk nekā par tautas pamatoti negatīvo viņu darbības vērtējumu. Un gan jau mēs vēl redzēsim un ne to vien piedzīvosim, kad sarosīsies arī citi “tēva dēli”! Bez pasakām neiztikt…
Ko darīt mums, tautai? Mans ierosinājums: ja jau jādzīvo kā pasakā, tad… dzīvosim ar’! Sievietes, piemēram, varētu… burties! Piebursim pilnas saldētavas un ledusskapjus ar pārtikas rezervēm ziemai, jo neviens mums “uz burvja mājienu” nesagādās kvalitatīvākas un lētākas pārtikas preces nekā tās, kas šobrīd dabūjamas dārzā, tirgū, mežā. Neviens cits mūs nepasargās ne no saslimšanas, ne no dārgiem medikamentiem, kā vien paši un dabas “zaļā aptieka” – katrā pļavā, tīrumā, meža izcirtumā… (Mēs taču visi esam pietiekami pieauguši, lai saprastu: par tiem pāris latiem, kas iekritīs maciņos pēc pensiju indeksācijas, varēsim nopirkt pāris tūbiņas labāka roku krēma.)
Ģimene, darbojoties kopīgi, varētu “kaldināt labāku nākotni”, skolojot savus bērnus. Tas ir atbildīgākais, grūtākais pienākums! Iespējams, ka ne vienam vien tas prasītu arī zināmu devu pašaizliedzības: piemēram, atteikšanos no smēķēšanas un no aliņiem plastmasas pudelēs – par šādi ietaupīto naudiņu var apmaksāt kāda pulciņa apmeklējumus, autobusa biļeti ceļam uz nodarbībām, iegādāties izziņas vai speciālo literatūru. Varbūt cerēt uz to arī ir kā sapnis no pasakas, taču dzīve jau arī ir pasaka – pilnīgi visos līmeņos! Tiesa gan, ar vienu nosacījumu: ja tajā lūkojamies ar redzīgām acīm, gaišu un kritisku prātu.