Ar dzimšanas dienām ir tāda mazliet dīvaina padarīšana. Kamēr cilvēkbērns ir mazs, viņš nevar vien sagaidīt nākamo jubileju pienākam – tik ļoti gribas ātrāk būt lielam un gudram, bet laiks liekas izstiepies garš kā Piena ceļš. Taču, kad nu tas beidzot noticis – tavu brīnumu! – gadi pēkšņi sāk brāzties kā vējš un dzimšanas dienas viena aiz otras gandrīz vai rindā stājas. Ir jau patīkami uzklausīt apsveikuma vārdus un saņemt dāvaniņas, tikai… Nekas īpašs taču nav noticis! Jubilārs nekādas pūles nav pielicis un smagu darbu nav ieguldījis, vienkārši kļuvis gadu vecāks (pat neatkarīgi no paša vēlēšanās) un tāpēc vien tiek sumināts.
Zinu, ka dažos kolektīvos kolēģi cits citu sveic “apaļās” darba jubilejās. Kādreiz pat administrācija izsniedz diplomus un mazu aploksnīti. Tomēr arī tā ir tikai laika skaitīšana, ne panākumu mērs, jo tie, kā zināms, kaldinās pelēkajā ikdienā. Tāpat balvu par mūža ieguldījumu mākslas, zinātnes vai kādā citā sfērā nepieskaņo personīgām jubilejām. Turklāt, ņemot vērā astrologu atzinumus ik pa septiņiem gadiem dzīvē kaut ko mainīt, lai savā attīstībā pakāptos posmu augstāk (un labāk tomēr profesionālajā jomā, ja mājas un ģimenes dzīvē viss kārtībā), varbūt nemaz nav moderni lepoties ar iespaidīgu stāžu vienā darba vietā?
Skaistas ir radošo cilvēku dzīves jubilejas, kad uz skatuves kā lielas paplātes tiek izrādīti gaviļnieku ražīgā darba augļi, bet dāvanā saņemti nerimstoši publikas aplausi un mīlestība. Ak, bet ne katram tāds mūžs lemts!
Arī laikraksts «Neatkarīgās Tukuma Ziņas» nule kā nosvinējis 15. dzimšanas dienu. Preses izdevumu dzimstība Latvijā krietni pārspēj mirstību, diemžēl to dzīvildze konkurences un lasītāju pirktspējas apstākļos dažkārt nav pārāk gara. Tāpēc katra jubileja ir ļoti gaidīta, un, gluži kā bērnībā, pašiem ātrāk gribas būt lieliem un gudriem, un… skaisti novecojot, palikt jauniem. Tāpēc vien, ka gadi skrien, uz sumināšanu gan necerēt.
Un tā – kad nu svecītes izdegušas, tortīte apēsta, pagātne apcerēta un nākotne iecerēta, atkal – pie darba!