Nu 6. marts ir piemiņas diena, kuru tikko kā ierakstījām Latvijas vēsturē. Šajā dienā atvadījāmies no dižgara dzejnieka un publicista Imanta Ziedoņa. Šķiet, nav neviena cilvēka visā Latvijā, kas nezinātu kaut vismaz kādu dižā dzejnieka rakstītu rindu, atziņu vai dziesmu, kurai izmantoti dzejnieka rakstītie vārdi. Mums atstātais mantojums ir bagāts – sākot ar pirmajiem dzejoļu krājumiem «Zemes un sapņu smilts», «Sirds dinamīts», «Motocikls» un citiem, kā arī epifānijām, dokumentālo prozu, literārajām pasakām, tulkojumiem un filmu scenārijiem…
Imantu Ziedoni atcerēsimies arī kā lielu brīvdomātāju tajos laikos, kad pārāk daudz brīvi un skaļi domāt nebija ļauts. Un tāpēc likumsakarīgi, ka viņš bija arī Atmodas laika dvēsele un sabiedriskais darbinieks. Par mūža veikumu dzejnieks aizvien ir bijis novērtēts, bijis gan Nopelniem bagātais kultūras darbinieks, gan Tautas dzejnieks, gan otrās šķiras Triju zvaigžņu ordeņa un pirmās šķiras Atzinības krusta kavalieris, kā arī saņēmis vēl daudzus citus augstus apbalvojumus.
Un, kaut arī vairums dzejnieka talanta pielūdzēju, viņa gara radinieku, iespējams, nevarēja būt klāt atvadīšanās brīdī Doma baznīcā, diena pagājusi zem Dzejnieka zīmes. Daudzviet skan viņa dzeja, tiek pārlapoti viņa darbu izdevumi. Un viņa dzimtā novada Engures vidusskola, Lapmežciema skola noteikti nebija vienīgās Latvijā, kur skolēni pulcējas, lai iedegtu atvadu sveces, klausītos dzejas rindas un godinātu dižā novadnieka piemiņu…