Būtu labi, ja mēs – Latvijā dzīvojošie – kļūtu pašpietiekamāki, ja tik cītīgi neuzskaitītu, kad, kur, cikos kāds nesis Latvijas vārdu pasaulē un spodrinājis mūsu valsts tēlu, ja uz notiekošo mūsu zemē skatītos bez šķielēšanas šķietami civilizētāko valstu virzienā: sak, vai tik Eiropa mūs sapratīs. Lai droši aizstāvētu savas intereses, priecātos par sevi un lepotos ar sevi, negaidot novērtējumu no ārpuses, vajadzīga ļoti liela pārliecība, veselīga pašapziņa. Kā bez šaubām iet pa drošo ceļu – paaudžu paaudzēs mesto laipu – ja ceļa malās tik daudz reklāmu, piedāvājumu, vilinājumu, kas aicināt aicina nebūt atpakaļrāpulīgam elementam, t.i., loham un nogriezties?
Folklorā tiek slavināta pieticība: bārenīte vienmēr paņem necilāko balvu, bet dzīvei nederīgā mātesmeita izvēlas to lielāko un greznāko, kas patiesībā uzsūta viņas dzīvībai bīstamus mošķus un stihijas. Šī lietu kārtība manī bija tā iesēdusies, ka jutos ļoti pārsteigta, kad novadu reformas laikā kādai mazai pašvaldībai tika ļoti pārmests, ka tā nav ņēmusi kredītus un ar Eiropas naudas palīdzību nav pienācīgi attīstījusies. No augstākas priekšniecības puses bija lieli pārmetumi par to, ka pašvaldība mēģinājusi iztikt ar saviem līdzekļiem. Tātad pazīstamā tautasdziesma šolaik būtu pārfrāzējama: “Dod, Dieviņ(i), otram lūgt un no otra mīļi ņemt!” – jo dzīvošana ne par saviem līdzekļiem ir apsveicama un veicināma?! Mēs slīkstam plastmasas atkritumu jūrā, uztraucamies par to, bet vai tāpēc pieticīgi samazinām savas vēlmes, vai iepakojuma ražotāji tāpēc rūpējas par ekoloģiju, nevis par peļņu? Vai daudzi ir gatavi šiku dzīvi mainīt pret pieticīgāku, pirkt plastmasā neiespīlētu maizi un iztēloties, cik daudz roku to jau apgrābstījušas? Cerams, ka tiekšanās pēc ērtības un greznuma nav tas labiem nodomiem bruģētais ceļš uz elli.
Lai ieceltu latviešus civilizētu nāciju kārtā, Andrejs Pumpurs pēc citu tautu varoņeposu ģīmja un līdzības reiz darināja eposu «Lāčplēsis», iekļaudams tajā arī pa kādai tautasdziesmai, kas kā īlens lien laukā no eposiem raksturīgās monumentalitātes un smagnējības. Viņš gribēja pierādīt, ka latvieša kultūras mantojums nav nabadzīgāks kā citām Eiropas tautām, kas lepojās ar savām varoņdziesmām. Bet viņš vēl nezināja, ka tieši latviešu tautasdziesmas ir unikāls kultūras mantojums, senākā tautas dzejas forma pasaules mērogā. Vissenākās ir tautasdziesmas jautājumu un atbilžu formā; tā tiek uzskatīta par sakrālo valodu, ar kuru cilvēks tuvojas dievišķajam. “Kas tur spīd,/ kas tur viz/ pašā upes maliņā;/ Tas nebija zivjērglītis,/ tā bij’ krietna līgaviņa,” – šis ir ķīniešu tautasdziesmas tulkojums. Ķīnā šo seno tautasdziesmu ir trīs simti, Francijā, Oksitānijā, – pāris simtu, bet mums… divi miljoni! Lūk, kas ir daudzināšanas, lepošanās, izzināšanas vērts! Ne tāpēc, lai izpelnītos citu atzinību, bet tāpēc, lai ik pa brīdim uzsistu sev uz pleca un atgādinātu: “Mēs esam vieda tauta!”
Lai mums izdodas iet pa drošo ceļu – tēvu tēvu mestajām laipām!