Ar visai dalītām jūtām nākas sagaidīt Valda Dombrovska vadītās trešās valdības gada jubileju.
No vienas puses, protams, prieks – jubileja taču! Be,t ja nopietni, joprojām atceros to nospiedoši drūmo 2009. gada pavasara preses konferenci, kurā vienīgo iedrošinājumu visiem klātesošajiem deva tolaik acīmredzami pārgurušais premjers – piesardzīgi bilzdams, ka, visticamāk, gaismu krīzes tuneļa galā sāksim redzēt 2012. gadā… Tolaik tas likās reizē mierinoši un arī…neticami. Bet – te nu mēs esam; teju ar vienīgo augošo ekonomiku Eiropā; ar pabeigtu starptautisko aizdevumu programmu; ar samazinātiem pārkreditēšanās procentiem; ar pirmoreiz izpildītiem Māstrihtas nosacījumiem un jau atkal… ar zvērīgi plosītu budžeta pieauguma daļu. Jā, valdības deklarācijā solītā valsts kopējā ekonomikas stabilizēšana un izaugsme ir acīmredzama. Arī ar otru deklarācijas apņemšanos – veicināt tautas ataudzi – līdz ar izcilu ministres Ilzes Viņķeles darbu tā kā būtu tikuši galā.
Savukārt par trešo deklarācijas punktu – tiesiskuma iedzīvināšanu – premjers spēj stāstīt, tikai atrunājoties. Sak, tā jau neatkarīga vara, mēs tur neko, ”tā ir pašas tiesu sistēmas iekšējā lieta”. To, ka ar tiesu lietām mums ir galīgi šķērsām, atkārtoti norāda gan Ārvalstu investoru padome, gan nule kā publiskotais Pasaules Bankas pētījums, kas Latvijas reitingus pazeminājis par veseliem četriem punktiem. Nesenā intervija ar Augstākās tiesas priekšsēdētāju Ivaru Bičkoviču («Ir») liek brīžam kaunā nosarkt viņa vietā un nerada nekādas šaubas – šī vīra vadībā sistēmai uz pašsakārtošanos i nav ko cerēt… Un vai tad nezinām un neredzam – dīvainu un īsti neskaidrotu lēmumu joprojām netrūkst un par ”saprātīgos termiņos” izskatītiem procesiem joprojām varam tikai sapņot. Par pieminekli Latvijas tiesu varai varētu kalpot dokumentu viltošanā tikko par vainīgu atzītā Satversmes tiesas tiesnese Vineta Muižniece; bet par tiesiskuma bezspēcības simbolu varētu ievēlēt – regulāri savu nopirkto varu demonstrējo vārdā nenosaucamo oligarhu A.L. Lūk, bet šī vīra sadursme ar ministru Edmundu Sprūdžu raisa visdrūmākās pārdomas par valdību un tās vadītāju. Jā, varbūt, ka Sprūdžs pasteidzās, nepārdomāja visus simtpadsmit ”par” un ”pret”, iespējams, ka ”pieredzes bagātam” politiķim nepiedien ”puiciskums” (Solvita Āboltiņa par E. Sprūdžu valdības jubilejas sakarā). Saeimas spīkere savā televīzijas intervijā paguva gana indīgus vārdus raidīt arī otra aktīvākā reformistu ministra – Roberta Ķīļa virzienā. Taču pēc būtības – ko tad abi ministri tādu izdarījuši? Prasījuši savā nozarē kārtību un tiesiskumu, racionālu līdzekļu izlietojumu?! Un, lai arī kāda nebūtu valdības vadītāja un Saeimas priekšsēdētājas attieksme pret saviem koalīcijas partneriem, atbalsta liegšana, publiskais noliegums un nievas nedara viņiem godu – ne kā cilvēkiem, ne politiķiem, ne valsts vadītājiem. Diemžēl…