Labklājība mirusi! Ministri nost! Veselība atņemta kā ar roku!? Nost! Ministri, protams. Nost, nost, visus nost! Šādi un līdzīgi izkliedzieni laikrakstu pirmajās lapās, televīziju un portālu galvenajās ziņās parādās ikreiz, kad sākas budžeta kustināšana. Viss viens – gāzi grīdā laikos, krīzēs vai nekrīzēs – katrs, kam balss vai interešu pulciņš nodibinājies, zina – ir, ir īstais laiks atkal par sevi un savu sāpi atgādināt. Jo – kur, kurā nozarē tad naudas pietiek? Kurš gan – kaut ar grasi vai miljonu kabatā (bankā, protams) – gan teiks: ”Diezgan, pietiek, ir jau gana!?”
Droši vien nebūtu par skādi zināt, kā tad mēs no tiesas, nevis politiķu lauciņa izteikumos izskatāmies uz pārējās pasaules fona. Un… kā pētījumi liecina, izskatāmies mēs, mazākais, dīvaini. Savā absolūtajā vairākumā, izrādās, esam sociālisti – mūsu prasības pret valsti krietni pārsniedz ne tikai Latvijas niecīgās ekonomikas iespējas, bet pretendē nu, vismaz, uz Francijas (kā gadījumā ar operu), Dānijas (atbalsts bērnu vecākiem), bet vēl labāk, protams, Norvēģijas pilsoņu labklājības plauktiņiem. Un kā tad diez to visu, mūsuprāt, varētu sasniegt? Re, nu šai ziņā varbūt esam mazāk revolucionāri nekā grieķi vai spāņi (policijai neuzbrūkam, degbumbas nemētājam), toties varētu būt īsteni 20. gadu Krievijas anarhisti – vismaz tajā, ka – pie kājas (atvainojiet, par vienkāršrunu!) mums tā valsts, tikai muļķi nemāk likumu apiet ar līkumu un nodokļus ”optimizēt” jeb, pareizāk sakot, atrast spraugas to nemaksāšanai. Bet īsti laimes lutekļi un mūsu elki ir tie, kas hūtēs – kas zog un ar citiem padalās. Tas nekas, ka dalīšanās jau atkal jauna zagšana vien ir…
Bet ziniet, brīnumi notiek, un tieši šajās dienās vairākkārt nācies dzirdēt, pareizāk, šeit pat mūsu avīzē izlasīt, manuprāt, jau viedus vārdus. Kā parasti sirds sažņaudzas, kad jāklausās, kā pa dzīvi jāķepurojas darbīgam un sīkpensiju saņemošam pensionāram. Bet re, Teteres kundze, ko mūsu žurnālists noķēris mežmalā ar sēņu grozu rokā, tik un tā saka: tas ir grēks žēloties par savu valsti, grēks to nopulgot! Un palūk, arī pasaules gaisu pārpārēm izbaudījušais tukumnieks Oskars Zāgs atklāj, ka sūkstīties par dzīvi, valsti, valdību esot tieši mums – latviešiem – raksturīga iezīme, un atgādina, ka tādus nīdētājus nekur pasaulē negaida. Oskars gluži kā mantru citē savulaik Prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas teikto: ”Mēs – latvieši, visu laiku atceramies un domājam par to, kā mums trūkst un kā citiem iet labāk nekā mums… Domājiet citādāk!”