Būdama kriminālā kino žanra cienītāja, nereti esmu bezgala pārsteigta par to, cik rafinēti noziegumi tiek veikti ekrānā. Un gribot negribot jādomā – kaut kur jau šīs aizgūtās kriminālās idejas atmiņu apcirkņos tomēr nosēžas, tā teikt, ja nu nākas izmantot, kaut patiesībā man dzīvē nav nācies nospert pat kaut ko Knipucītiņuminītiņa apmērā. Nu vienkārši nav ienācis prātā tādu "varoņdarbu" veikt!
Bet – tā kā visapkārt brēc par globālo krīzi, kas nu jau pat ieguvusi tautiski skanīgāku apzīmētāju – dižķibele, tīri teorētiski sāc apdomāt, kā būtu, ja būtu? Piemēram, kā būtu, ja es kristu Visuma spēku nežēlastībā un liktenis samezglotos tā, ka ne pašam, ne bērnam nebūtu ko mute likt? Vai varētu pārvarēt savu ieaudzināto tikumu (jeb iedzimto bailīgumu?) un ietu zagt? Godīgi sakot, nespēju atbildēt, jo īpaši tādēļ, ka šaubos, vai Latvijā jau pastāv tādi džungļu likumi, ka nebūtu citas izejas! Dzīvojam tomēr diezgan civilizētā valstī, kaut vai salīdzinājumā ar mūžam uz it kā iznīcības robežas esošo cilvēku eksistenci Āfrikas kontinentā, un, manuprāt, ja pārvar lepnumu (vai tomēr lepnību?), kas reizēm ir galīgi nevietā, uz palīgā saucienu kāds noteikti arī atsauksies. Nu neticu, ka cilvēkam Latvijā tiešām ļaus badā nomirt. Ar noteikumu, ka šis pats cilvēks tomēr dos ziņu, ka nonācis nelaimē.
Tieši tāpēc gluži vai ausīs griežas, ja dzirdu: "Nu, jā – viņi jau zaga, jo tāda situācija valstī – krīze! Darba nav, naudas nav…" Tikai nez kādēļ, aizmirstam, ka, veicot noziegumu, zogot un laupot, pa reizei kādu nevainīgo savainojot vai pat nogalinot, iegūtie "papildus līdzekļi ģimenes budžetam" tiek notriekti ne jau pārtikai, pat ne dzīvoklim un bērniem. Lielākoties šie jaunizceptie noziedznieki, kuriem šķiet, ka viņiem taču pienākas viegla un ērta dzīve (vieglāka un ērtāka nekā citiem), naudu tērē mašīnām, alkoholam, narkotikām, azartspēlēm un citām "pirmās nepieciešamības precēm". Paldies dievam, tādēļ viņus arī parasti noķer…
