Vakar daudzas tirdzniecības vietas pilsētā bija pilnas ziedu – krāšņu tulpju, narcišu, rožu un citu puķu, kas katra gaidīja savu saņēmēju. “Būtu tik vien to vīriešu,” ar nedaudz skumju pieskaņu balsī noteica kāda kundze garāmejot. Tomēr, redzot, cik aktīvi (un par spīti negaidītajam putenim) vīriešu kārtas pārstāvji jau no paša agra rīta apstāja puķu tirgotavas, turklāt iegādājoties nevis vienu ziediņu, bet prāvus pušķīšus, gribējās sievietei iebilst, sakot, ka gan jau kāds zieds dāvanā šajā īpašajā dienā tiks arī tādai sievietei, kam nav sava īpašā dāvinātāja.
Bet, protams, ir maldīgi domāt, ka viena puķe vai aizstāt cilvēku blakus un viņa uzmanību. Protams, ne. Taču šajā ziņā statistika ir nepielūdzama – 2016. gadā apkopots, ka Latvijā ir 54,1% sieviešu un 45,9% vīriešu, līdz ar to katrs var izrēķināt, ka ar 8,2% mēs, sievietes, esam salīdzinoši lielā vairākumā. Kaut arī nu jau daudzus gadus mūsu valstī piedzimst vismaz par tūkstoti zēnu vairāk nekā meiteņu. Tikai stiprais vīriešu dzimums dzīvo pārāk izšķērdīgi, līdz ar to vairāk un ātrāk mirst no slimībām, auto vai citos nelaimes gadījumos. Skarbā statistika. Protams, no visa te minētā gandrīz vai sanāk, ka ziedi pienāktos mūsu vīriešiem, nevis sievietēm, bet ir kāds liels “bet” – lai arī kungu Latvijā ir mazāk, viņi iemanās ieņemt augstākus amatus, kā arī saņemt augstāku darba samaksu (turklāt par tādu pašu darbu, par kuru sievietes saņem mazāk), lielāku pensiju vai invaliditātes pabalstu. Runājot par politiku, tur svaru kausi uzreiz nosveras kungu virzienā, norādot, ka tā ir vistīrākā vīriešu darbības sfēra, sākot no pašvaldību līdz pat Saeimas deputātiem un noslēdzot ar valsts augstākajām amatpersonām. (Varbūt tāpēc, ka vīrieši pie lemšanas, šī diena pie mums nav brīvdiena?) Tāpēc līdztiesības tēma, kas galu galā 1908. gada 8. martā Ņujorkā un 1910. gadā Kopenhāgenā padarīja šo dienu nozīmīgu daudzu valstu sievietēm, nav gluži liekama malā.
Tikmēr sievietes – arvien vēl salīdzinot – ir veselākas, izturīgākas – vismaz ceļotvēlmes un varēšanas ziņā, draudzīgākas un nereti ģimenes budžetā dod lielāko ieguldījumu. Un vēl pie tā visa varētu pierakstīt daudzas rindiņas, kas papildinātas ar vārdiem – ”vislabākās”, ”vissaticīgākās”, ”visčaklākās” jeb, kā nesen dzirdēju sakām, – kā bitītes un skudriņas. Lai arī statistika šādos terminos nerunā, noteikti mēs varētu piemeklēt kādas skaitļu ailītes, kas to pamato. Protams, protams, kungi iebildīs, ka neba tik baltas, kā tagad te rakstīts, ir sievietes ģimenē, darba kolektīvā, uz ielas, veikalā un visur citur, ka ir arī ēnas puses. Nešaubīgi. Taču arī tas ir atzīts, ka tieši sievietes ir tās, kas velk un izvelk – kā sevi, tā ģimeni. Gan ar, gan bez puķēm. Arī dienā pēc Sieviešdienas.
Puķītes kundzei jābeidz dzīvot padomju laiku nostaļģijā – ļaujiet šiem svētkiem mirt kopā ar sapuvušo Padomju Savienību. Brīvdienu sagribējās. Viss skribelējums ir subjektīvs savārstījums par savu nelaimīgo dzīvi un nespēju izvēlēties atbilstošu vīrieti sev blakus. Līdztiesība? Viss raksts ir par sievieti kā viss.. viss.. viss.., kur te līdztiesība? Lauku apskatniecei atkal greizi viss sanācis.
Manuprāt, tu pārāk rūpīgi nelasīji. Bet nu zinām, zinām tādus – “čukča pisatjel, čukča ņe chitatelj!”:)
Saulīt-Zanīt, no kurienes ķēri, ka Puķītes kundzei nelaimīga dzīve?! Lai nu ko, bet Puķīti, mēs-vidējās ”Zanes” varētu apskaust ne vienā ziņā. Vīrišķis ir, bērni ir, mazbērni ir, īpašums ir un darba arī netrūkst. Draugi ir un izklaidēties prot! Nu, ko vēl vēlēties!? Tā ka, saulīt, nemēri cita dzīvi pēc saviem glupiem un iedomātiem priekšstatiem! Aber par to Sieviešu dienu. Zini, man gan patīk. Lai ar tas tulpīšu pušķis man nemaz tik kupls nav, bet tie Puķu Anši visapkārt tik un tā priecē aci un sirdi!
Nepiekrītu šim rakstam. Nav pie mums neviens likums, kas ierobežotu sieviešu tiesības. Pie mums daudz augstos amatos ir sievietes. No savas dzīves pieredzes varu teikt, ka man visas priekšnieces ir bijušas sievietes. Darba vietā saņemam visi vienādu algu pēc padarītā. Nevienu piemēru nezinu, kur sievietes saņemtu mazāk. Saeimas deputātus ievēl tauta. Tajā skaitā arī sievietes un kandidēt vņām neviens neliedz. Tas pats attiecas uz valsts augstākajām amatpersonām. Turklāt šeit jāpiemin Vaira Vīķe Freiberga un Laimdota Straujuma. Un visbeidzot. Jūs minējāt, ka nereti sievietes dod lielāku ieguldījumu ģimenes budžetā. Kā lai viņas to izdara, saņemot mazāku algu?
Tā, ka mūsu veči lielā skaitā ir ļurbaki un tāpēc ģimenes kopbudžetā neienes pat tik, cik paši apēd. Bet sievietei lielākoties nākas vilkt gan to veci, gan bērnus. Un, ja nu kas nesanāk, vecis aiziet meklēt nākamo ”mammīti”.
vari piekrist vai nepiekrist, statistika ir nežēlīga. Jā, jā, sievietes visu ko var, un Tev gadījies būt apakšniekam, bet cipari rāda to, ko rāda, ka vadošos amatos ir aptuveni 1:10 sievietes mazākumā. Vidējā sieviete-māte raujas vismaz trīs frontēs – darbā, bērnu un mājkopībā (dažai vēl plus vīrišķa kopībā). Nu, un kad par šiem ”darbiņiem” aldziņu savelkam, kas iznāk?…
Te nu man jāsaka, ka ne kādas tiesību deklarācijas un konvencijas nepalīdzēs, ja ir izvēlēts dzīves draugs, kurš nepalīdz ne mājas darbos ne bērnu audzināšanā. Normālā ģienē tā tam nevajadzētu būt.
Tad jau pašas nav īpaši gudras, ja dzemdē bērnus no ļurbaka un uztur ļurbaku. Katram ir izvēles iespējas.
Nu kas ta te par gudrību runā, bet, pat ja būtu gudras, tik un tā jau ļurbaku vairāk.Laikam jau kara vaina. Vīrus izšāva, sievas, kā nu mācēja, tā pie bērniem tika un vienas audzināja. Tā nu tie puiškāni tik sievietes-mātes pazīst.
Ir Mātes diena, ir Tēva diena, ir Ģimenes diena, ir Mīlētāju(Valentīna) diena, tad kāpēc vēl vajag tā komunisma okupācijas varas Klāras Cetkinas, Krupskajas un Valentīnas Tereškovas diena.
Aizies viņā saulē komunisma cēlāju paaudze un aizies visi komunisma svētki.
Normālā ģimenē darbus nešķiro, jo ģimene un bērni ir kopīgi.
Savukārt, proletāriešu kontingentam dzer gan vīrs , gan sieva un vīrs sit sievu un sieva sit vīru, reizēm strīdos abas puses lieto virtuves asos instrumentus.
Skatos, ka pēdējā laikā jūds Cukermanis ir palicis dikti aktīvs un sāk dot tautai padomus, viņaprāt, pareizas dzīvošanas īstenošanā. Sociālisma laika svētki viņam nepatīk, tāpēc šis rietumu pseidokultūras un dzīvesveida priekšā uz vēdera lienošais indivīds iesaka mums pievērsies savas tautas svētajos rakstos minēto piemiņas dienu un svētku atzīmēšanā. Šajā sakarā man ir ieteikums: ej tu ieskrieties!
bet man tie svētki patīk jo redzu cik patīkami laimīgas ir apdāvņātās sieviešu sejas.lai viņām viens gandarījums gadā vairāk
Za rodjinuu! Vai pareizi sapratu? #LPSR
saprati nepareizi-bet tu gan izskaties pēc sieviešu nīdēja
Tu runā par sevi?!
vai tad tur nav skaidri uzrakstīts,protams ka man patīk!
Prieks par Pūres kolektīvu Melba!
Paldies I. Vicinskai!
Eiropā arī svin Sieviešu dienu 8.martā, arī valstīs, kur komunisms tuvumā nav bijis. Vācijā, Itālijā, Francijā, Spānijā utt.
Cukerman, gaidu pārdomas.
migranti no padomijas svin?
kas ir skolā slikti mācījies?