14. jūnijs Latvijas vēsturē ir nozīmīga diena. Ar melnu zīmi 1941. gada padomju deportāciju dēļ tā mūžīgi mūžos paliks prātā visiem tiem, kuru darbam, sapņiem un nereti arī dzīvei tieši šai dienā tika pārvilkta trekni melna svītra.
Bet 14. jūnijs Latvijas vēsturē nozīmīgs vēl kāda notikuma dēļ, kas tieši saistīts ar izsūtīšanu un padomju okupāciju.
1987. gada 14. jūnijā Latvijas cilvēktiesību aizstāvības grupas «Helsinki-86» dalībnieki aicināja latviešus, kam nav vienaldzīgs mūsu tautas liktenis, godināt nevainīgos padomju okupācijas upurus ar minūtes klusēšanu un ziedu nolikšanu pie Brīvības pieminekļa Rīgā. To notikumu aculiecinieki (avotos tiek minēts, ka toreiz sanācis ap 5000 cilvēku) atceras, ka sajutuši iepriekš nepiedzīvotu brīvības sajūtu un cerību par Latviju. Jo īpaši – redzot, kā seši drosmīgie no Helsinku grupas pie Brīvības pieminekļa nolika ziedus. Vēl pēc gada šīs pašas organizācijas dalībnieks Konstantīns Pupurs izgāja cauri Rīgai ar mūsu sarkanbaltsarkano karogu rokās. Un pamazām viss sākās vai, pareizāk, tika atgūts aizliegtais – savs karogs, latviskie svētki un dzīvesziņa, arī drosme runāt. Ļaudis apvienojās un saliedējās, tā pa īstam brīvi uzelpoja un sāka saprast, kas ar viņiem visus padomju gados noticis…
Kopš zīmīgā 1987. gada pagājuši 25 gadi. Šai laikā ne reizi vien esam dīrājuši savu Latviju un paši sevi, cik spēka. Ņēmuši no tās pilnām saujām un reizēm nolīdzinājuši līdz ar zemi. Bieži bijuši pie sasistas siles, turklāt ne tikai daudz gānīto 100 pašu vēlēto priekšstāvju, bet arī – skarbi atzīt – katrs savas rīcības vai – gluži otrādi – neizdarības dēļ. Un tik daudzas reizes ienācis prātā – vai reiz bija vērts mītiņot, par brīvību parakstīties un vispār – par Latviju cīnīties?…
Tuvākas un tālākas pagātnes ēnas arī veido to valstī, kurā dzīvojam šodien. Par laimi – tai svarīgie datumi ir svarīgi, zīmīgi joprojām un, jācer, tādi būs arī rīt. Tieši rītdienas vārdā par pagātnē notikušo jādomā.
