Lai nu televīzijai nesekoju, jo tādas mājās vienkārši nav, tomēr piefiksēju, ka jau pērn lieliskais Depardjē šūmējās par dzimtenes nodokļiem; tad tā kā teicās kļūt par Beļģijas pilsoni, bet nu, skat, jau kļuvis par Krievijas pavalstnieku ar nākotnes plāniem Mordovijā. Ko teiksiet? No žurnālistikas viedokļa, pareizi būtu iedziļināties tēmā – skaidrot, kāpēc Francijas sociālistu valdība plāno ieturēt 75% no to pilsoņu ienākumiem, kas saņem vairāk par miljonu eiro gadā; kāpēc Depardjē dzimtenes patriots izrādās tikai filmās un kālab tik negaidīti iemīlējis «dižo demokrātijas valsti» Krieviju?… Varētu parunāt arī par vecuma neprātu vai nedagulētu Vecgada svinību dullumu, ja padomā, ko tik visu Depardjē jaunā gada pirmajās dienās sadarījis – papļāpājis ar Putinu Sočos, saņēmis Krievijas pasi, tautastērpā uzēdis bliņas ar Udmurtijas draiskulēm, aplūkojis zemnieku dumpja vadoņa Jemeļjana Pugačova pieminekli, vietējo novadpētniecības muzeju, Saranskas Operas un baleta teātrī mīlīgi atteicies no piedāvātā Mordovijas Kultūras ministra amata… Kas tālāk? Gaidīsim, ar ko Depardjē pārsteigs Krieviju, pasauli un varbūt pats sevi, tomēr man gribētos abstrahēties no konkrētas personības un palikt pie turīga cilvēka uzstādījumiem šodienas pasaulē – laikā, kad tik bieži tiek runāts gan par dažādām krīzēm, gan to, cik pareizi būtu visiem solidāri savilkt jostas… Protams, būtu interesanti uzklausīt Depardjē cilvēcisko stāstu, ko viņš visu vairs nevarētu atļauties, palikdams Francijā? Ko nevarētu atļauties mūsu bankas vadītājs Rimšēvics, ja nebūtu cieti uzstājis uz algu, kas pārspēja pat ASV Federālo rezervju bankas vadītāja atalgojumu? Ko pastāstītu Latvijas bagātākais basketbolists Biedriņš, kas pērn tika pieķerts mēģinājumā noblēdīt nodokļus?… Jādomā, šos stāstus, ko varētu turpināt biezā slānī, vieno laba apetīte – nevēlēšanās sevi apdalīt un ierobežot gluži taustāmās lietās; pat pārkāpjot atļautā un pieņemamā robežas, lai gan par šīm robežām būtu jāpadomā ne tikai miljonāram, bet ikvienam. Turklāt – jāpadomā laika nogrieznī, kas garāks par dzīvi…
Vent,kamēr tev nebūs iespēju,vari tikai rakstīties avīželē un moralizēt.
māksliniekiem ir tāda slimība. Kā teica slavenā latviešu dziedātāja: pusstunda kauna un pilns ledusskapis. indivīds nedzīvo tālāk par tevis nosauktajiem nogriežņiem. Visam ir jābūt tagad un tūlīt. Un? ko Tu vai avīze ir panākusi šajā moralizēšanas sakarā? Radīta ilūzija par godīgumu.
Dīvainīti! Neiet jau runa vai viņš var izdzīvot vai nevar, bet par to, ka kāda vella pēc man būtu jāatsakās no 750 000. Tad jau varbūt ja es pelnu 1 milj. un varu iztikt ar 10 000, tad pārējo, lai ņem valsts. Atvaino, bet dziļāku jēgu šoreiz rakstā nesaskatīju!
Tāpēc, ka mums morāle ir tik zema kā šo komentu rakstītājiem,arī Latvijā iet tā,kā iet. Kāda tauta, tāda valdība.
Kas attiecas uz Depardjē, man šķiet, ka viņš sāk uzvesties neadekvāti, nu apmēram kā savulaik Jeļcins, un izskatās, ka cēloņi arī apm tie paši 🙂
Kas attiecas uz nodokļiem. Nu jā, nezin, cik lielam patriotam jābūt, lai atdotu 75% savas naudas valstij. Tāda valsts nodokļu politika ir ne mazāk neadekvāta, kā mums zināmā aktiera izdarības
Un? Autors ar šo gribēja pateikt, ka Depardjē un mūsu vietējie bāleliņi ir alkatīgi rausēji? Nu, piemīt jau šī īpašība vairāk vai mazāk mums visiem. Cits to māk apvaldīt vairāk, cits mazāk.
Manuprāt, 75% nodoklis ir nesamērīgi augsts. Optimālais būtu 50%.
Man šķiet, ka šādam Depardjē precidentam būs arī turpinājums. Eiropa mainās, jo labu laiku ir sākusi degradēties nacionālas valsts ideja.
labak nemaz nelasu viena cilveka murgus
Labs raksts! Un komentētāji varētu neiespringt par 75 %. Tie ir tikai tiem, kam ienākumi virs 1 milj. eiro gadā.