Būtu labi, ja problēmu varētu kā ādu izstiept un nospraust robežas – šo zinām, to nezinām, bet to – risināsim. Diemžēl vai par laimi dzīve nav tik plakana – par to pārliecinājos septembra sākumā, ieklimstot «Eiropas mājā», tepat Rīgā, kur viedi ļaudis sprieda par demokrātiju – tik bieži vietā un nevietā piesauktu, jo īpaši – vēlēšanu gaisotnē…
Lūk, dažas no šī pasākuma atziņām: demokrātijā nav viena pareizā viedokļa, jo demokrātija ir process, kurā vienlaikus esam gan darītāji, gan paši sev soģi un tiesneši. Gatavu atbilžu nav, tāpēc viena no demokrātijas jaukajām iespējām – tiesības kļūdīties. Vēsturiski demokrātija augusi līdzi laikam. Savulaik senās Grieķijas Tautas sapulcē varēja piedalīties tikai vīrieši. Sievietes ar vergiem dzīvojās pa māju bez balss tiesībām. Tomēr arī šajā brīvo diskusiju oāzē Sokrātu sodīja ar nāvi par to, ka palaida muti… 19. gadsimta kapitālisma ziedu laikos izskanēja ierosinājumi balss tiesības dot tikai atbildīgiem cilvēkiem – proti,
turīgiem vīriem, no saraksta automātiski svītrojot kā sievietes, tā darba ņēmējus, vēlētāju tiesības atstājot vien 12% atbildīgo… Šobrīd vienīgais demokrātisku vēlēšanu ierobežojums ir vecuma cenzs, lai gan tāpat diskutējams – ir taču bērni, kas apzinīgāki par pieaugušajiem…
Demokrātijas lielais mīnuss ir viedokļu summēšana, kas parasti noved pie nožēlojami vidēja rezultāta. Radikālām reformām dzelzs dūre labāka – tā kopš 1973. gada, kad Čīlē varu pārņēma Pinočeta režīms, šī valsts ir kļuvusi par plaukstošāko ekonomiku Dienvidamerikā (ja neņem vērā tos 2 miljonus iedzīvotāju, kas emigrēja)…
Un tomēr – neraugoties uz ņuņņas iedabu, demokrātija nes sevī sapni par brīvību – cerību, ka iespējama sabiedrība, kas ņems vērā katra cilvēka vajadzības. Bet (nolaižoties atpakaļ uz zemes) Latvijā par demokrātiju runājam lielākoties vēlēšanu laikā – līdz demokrātijas principu ievērošanai sadzīvē mums vēl tāltāls ceļš ejams…
