Precētās, aizņemtās un rezervētās dāmas, neizaiciniet likteni – 8. martā neprasiet zvaigznes no debesīm, bet novērtējiet, ka esat jau apdāvinātas – pie sāniem jums nolikts speciālists, kas ar skrūvgriezi, cerams, darbojas veiklāk nekā jūs!
Var jau gremdēties savā neatkarībā un bez mitas priecāties, ka nav neviens jāappuišo, bet tikai līdz brīdim, kad elektrības korķi pilnīgi nepiemērotā brīdī sarīko uguņošanu, kad dzelzs rumaks sācis niķoties un rūsēt – ar vienu vārdu sakot, kad sākušies traucējumi sistēmās, par kurām maigajam dzimumam ir visai aptuvens priekšstats. Protams, nav jau aizliegts atvērt mašīnas pārsegu vai elektrības skapīša durvis un ilgi lūkoties melnajā caurumā – cerībā, ka vēdināšana atpestīs no uzmākušās ķibeles. Bet visbiežāk ar to nekas nav līdzēts un jāmeklē profesionāļa palīdzība. Arī es, kad drošinātāji sāka pārāk bieži signalizēt par elektrisko pārslodzi, meklēju palīdzību pie daudzstāvu nama apsaimniekotāja. Vada viņā galā kāds man centās mazināt apetīti pēc elektriķa, norādot, ka diez vai viņš varēšot ko līdzēt, un beigās piedraudot, ka noteikti būšot jāmaksā (laikam jau pēc manas balss varēja noprast, ka tikko kā esmu nokritusi no Mēness un par pakalpojumu apmaksas kārtību uz Zemes nekad mūžā neesmu dzirdējusi). Izlūgtais meistars ieteica nopirkt jaunu drošinātāju un pašiem nomainīt veco. Kaut arī paziņas brīdināja gar elektrību negrābstīties, tomēr, nelaikā un nevietā uznirstošās tumsas nogurdināta, ķēros pie korķu nomaiņas, bet, Dievs ir mans liecinieks, lai kā es centos, drošinātāju ligzdā iedabūt nevarēju. Pēcāk izrādījās, ka viens no drošinātājiem ir sakusis (ne jau tas, ko nomainīja!), to pārbaudīt speciālistam acīmredzot nebija ne vaļas, ne vēlēšanās. Par to, ka mūsu saimniekošanas sistēmā klienta griba nav likums, pārliecinājos arī tad, kad vajadzēja metināt auto. Nebija jau gluži tā, ka mašīna turējās uz gurniem un kājas skrēja pa asfaltu, bet tik un tā oficiāla autoservisa meistars, paredzēdams visai piņķerīgo darbu, pasūtīja mani vienu servisu tālāk, no kura kūlos uz mājām pāris kilometru salā un sniegā, pa ceļam sapņodama par vispusīgu pakalpojumu iestādi vientuļām sievietēm.
Ņemot vērā to, ka vientuļo vecāku skaits pieaug un 80-90% no vientuļajiem vecākiem ir sievietes, pašvaldības līmenī būtu laiks celt sieviešu profesionālo sagatavotību dzīvei un, ja ne 8. martā, tad citā laikā uzsaukt kursus elektrotehnikā, automehānikā un flirtēšanā, kas ļautu ātrāk piesaistīt meistarus un laicīgāk uzlabot dzīves kvalitāti.
Labi uzrakstīts, bet vai kāds izlasīs, kam to vajadzētu dzirdēt?!
8.marts svētki feministēm, triecienniecēm ,svarcēlājām ,traktoristēm, kosmonautēm, tad par ko sūdzēties!
Par ko cīnījās ,to panāca!
Skauģis:)!
nabaga komentētājs par kosmonautēm nav vis skauģis, bet gan vientuļš, kompleksu sagrauzts vīrišķis:)
Nav jau zināms, vai tas “zukermans” ir vīrišķis vai nekatrā dzimte. Bet gudrības nāk ārā visdažādākās, visādās jomās, tādas, ka “ausis vīst” (uši vjanut)!
Tāds spečuks, ka jādeleģē no Tukuma novada uz MK likumprojektus rakstīt.