Daudz par daudz?

Karstuma nu vienreiz ir daudz par daudz, – sēžot uz soliņiem pie daudzstāvenēm, spriež sirmas kundzītes, kuru dzīvokļiem visi logi ir saules pusē. Ko padarīsi – tā savulaik projektēja, tā tās mājas izvietoja padomiskajā plānošanas sistēmā, un tā nu tagad jādzīvo, kamēr šie “pieminekļi” nolietosies un sabruks, jo, steidzinot privatizāciju, pašvaldības (un līdz ar to – arī visa valsts kopumā) lielāko nākotnes problēmu daļu pārlika uz iedzīvotāju pleciem, sev atstājot galvenokārt administrēšanu.

Neticu! Par daudz procentu reitingos parādās Saskaņai, – man cenšas ieskaidrot vairāki paziņas. Ja nu tomēr tā ir tiesa, tad slikti strādā visas pārējās partijas! Ik pa laikam izskan informācija par Rīgas domes neizdarībām, nesaimnieciskumu, pat atsevišķu cilvēku noziedzīgo rīcību, taču… šī partija joprojām zeļ uz plaukst. Neticu es viņiem un neticu, ka latviski orientētais vēlētājs varētu būt tik stulbs, – strikti nobeidz enerģiskākais runātājs: sak, tāds nākamās Saeimas sastāvs būtu pārlieku bīstams mūsu valstiskumam.

Līdzās pasaules ziņām par terora aktiem, plūdiem un zemestrīcēm, par katastrofālajiem, nenodzēšamajiem mežu ugunsgrēkiem ne vien Dienvidos, bet arī Ziemeļu zemēs (Un pat aiz Polārā loka!) dažs labs ir karstuma un negatīvo ziņu tik ļoti nomocīts, ka nu jau gatavs noticēt arī tam, ka Rīgā izplatījušies bīstami milzu zirnekļi. Kamēr galvaspilsētas pašvaldība vāc nost šos stulbos plakātus, Drošības policija, cerams, strādā, lai izdibinātu, kas un kāpēc baida ļautiņus. Ir taču cilvēki, kas kaut ko tādu izdomā, izplāno un noorganizē! Ir, kas drukā šādus plakātus. Ir, kas tos izlīmē. Ir, kas par to visu samaksā. Cik ļoti pārkarsētām galvām šajā gadījumā ir jābūt?! Daudz par daudz, manuprāt. Jācer, ka tiks atrasts veids, kā tās visas atvēsināt…

Aizvadītajā svētdienā, piedaloties dzejnieka un ornitologa Jāņa Baltvilka piemiņas pasākumā Smārdes pagasta «Zīlītēs», atceroties šo gaišo un optimisma pilno cilvēku, šo kaismīgo cīnītāju par Latvijas dabas daudzveidības saglabāšanu, neviļus aizsākās aizrautīga diskusija par to, kāda ir mūsdienu sabiedrības vērtību skala. Kas mūsu dzīvē ir primārais, kas – sekundārais. Ar bažām lūkojāmies savas tautas nākotnē: arī mūs ir apsēdis mantu kults. Par daudz mantu, par daudz izpriecu. Pārāk pilni ir mūsu drēbju skapji. Par daudz ēdam. Par daudz smalkos autiņos braukājam. Un šis materiālisma kults nemitīgi dzen uz priekšu, padarot mūs par saviem vergiem. Strādājam divās maiņās, trijos darbos – tā, ka vairs neatliek spēka kaut kam citam. Par maz bērnu šeit, mūsu zemē, dzimst nākotnes Latvijai. Par maz laika atliek domāšanai un analizēšanai. Par maz – sarunām citam ar citu. Par maz uzmanības pievēršam cilvēkiem līdzās. Nemaz jau nerunājot par to, ka būtu jāpēta savas dzimtas saknes, jāzina arī Latvijas senvēsture. Un – pāri visam! – daudz vairāk par to jārunā ar mūsdienu jaunatni – bērniem un mazbērniem. Lai viņi saprot un apzinās, ka mantu kults ir aplamais ceļš. Tas gandrīz nemanot izsūc mūs, atņemot laiku un spēkus, kas nepieciešami, lai Latvju zeme atkal reiz pārtaptu par gaišu un laimīgu cilvēku zemi. Pagaidām mums laimes jēdziens vēl katram ir savs, vēl daudzi sevi neapzinās kā sabiedrības, tautas un vēstures daļu. Manuprāt, daudz par daudz lēns ir šis apzināšanās un saliedēšanās process. Dziesmusvētki bija skaists tautas garīguma pacēlums, un šī augšup nesošā viļņa sajūtu vajadzētu saglabāt arī ikdienā: ar lepnumu iet, ar atbildību darīt, ar patiesu garīgumu – priecāties. Tas nu noteikti nevar būt daudz par daudz prasīts pašam no sevis!