Zaļā ceturtdiena, Lielā piektdiena, Klusā sestdiena un Lieldienas – gadu simtiem, tūkstošiem iedibināta kārtība, kurai cieši tic ļaužu miljoni un ik gadus šai laikā sagaida Kristus augšāmcelšanos. Tikpat daudzi šai kārtībā nolūkojas un šur tur piedalās, bet tikpat daudzi – noliedz. To rāda šīs Lieldienu nedēļas skumjākais notikums – uguns nopostītā Parīzes Dievmātes katedrāle, par kuru vieni sēro, bet citi līksmo un sauc to par atmaksu tiem, kas garīguma aizsegā savu varu izmantojuši nelietīgi. Tikmēr citi norāda uz cilvēcisko faktoru remontdarbos – tas tagad tiek minēts par iespējamo aizdegšanās iemeslu, taču pats fakts kopumā – zīmīgi, ka tieši Lieldienu priekšvakarā – mudina mūs katru padomāt, kāpēc tā notika; kāpēc tā notiek? Vai, lai bagātie savstarpējā sacensībā atvērtu makus ziedojumiem; vai lai visi mēs vairāk domātu par garīgo, nevis ikdienišķo, vai varbūt tieši otrādi – lai domātu par to, ka katra paša rīcība var būt kā laba, tā postoša, kā sākums kaut kam īstam, vai tieši otrādi – izraisīt traģēdiju… Vai varbūt šis notikums un līdzīgi notikumi aicina būt vienotiem līdzi jušanā un sapratnē, kas gan, kā reiz atzinis priesteris Ilmārs Tolstovs, nav iespējams bez Svētā Gara, kas šajā vienotībā palīdz nevairīties arī no neērtām situācijām, atmaskot melus un atklāt patiesību par mums pašiem. Tas nozīmē, ka Lieldienu laika pārdomas nav tikai aicinājums saprast svarīgo apkārt un sevī kādiem tur ticīgajiem vai baznīcā gājējiem, bet gan katram – strādniekam, ierēdnim, mācītājam, deputātam, jā, pilsētas, novada vadītājam… Jo, kas zina – vai varas un tik maldinošā izredzētības sajūta reizēm neņem virsroku pār pienākumu, kuru cilvēks pats labprātīgi uzņēmies, piemēram, kandidējot vēlēšanās vai piesakoties uz vienu vai otru amatu.
Atklāt patiesību pašiem par sevi – lūk uzdevums, kas varētu šķist tik viegls, bet patiesībā ir simtiem šķēršļu, kas aizmiglo acis un nejauši padara pašu acīs par labākiem nekā esam. Vai cenšamies situācijas padarīt labākas nekā tās ir patiesībā, attaisnojoties – jo – ko tur kaisīt pelnus uz galvas un kāpēc mālēt to melno vēl melnāku… Bet ne jau par pelniem te stāsts vai melnuma vairošanu, bet patiesību. Jo pie šīs – varu un iecelto cilvēku – atrunāšanās un nespējas paraudzīties tālāk un dziļāk – pierodam. Un tieši tāpēc mums ir dots šis pārdomu laiks, lai nevis aizvērtu acis un noslēgtos no pasaules tās neredzēšanā, bet tieši otrādi – gluži kā trauksmes cēlēju iniciatīvā – nesamierināties ar to, kas visapkārt notiek un runāt. Atmaskot melus un atklāt patiesību. Vai arī – atgriežoties pie Lieldienu stāsta – Krusta ceļā nožēlot grēkus.