Vakar valdība apstiprināja un šodien Saeimā iesniedza nākamā gada budžetu. Kā parasti gan budžeta sagatavošanas laikā, gan joprojām (jo vēl jau priekšā galvenā lemšana – Saeimā) turpinās dažādu profesionālo organizāciju, sociālo grupu, nevalstisko organizāciju un arī atsevišķu uzņēmēju protesti. Jāatzīst, tos uzklausot un salīdzinot ar, piemēram, nesenajā Ministru prezidenta, finanšu un labklājības ministru konferencē dzirdēto, rodas ļoti dažādas pārdomas.
Jā, jaunais valsts budžets ir tālu no tā, ko katras valsts normālam vidusmēra cilvēkam gribētos. Nu, kurš gan vēlas saņemt mazāk (gan naudas, gan pakalpojumu, gan sabiedriskās drošības utt. ziņā), bet par to pašu vēl maksāt vairāk (sociālo, akcīzes, automašīnu, mājokļa, elektrības utt. nodokli)?! Turklāt skaidrs, ka dažu nodokļu palielināšana ir visai draudīgs un ilgākā laika posmā pat vairs neizmantojams triks budžeta deficīta segšanai. Piemēram, kaut neliela, bet tomēr pievienotās vērtības nodokļa palielināšana taču atkal veicinās inflāciju, jo īpaši, ja tas tik lielā mērā tiek uzlikts elektroenerģijai!… Arī, klausoties par to, kā tiek veiktas mītiskās "strukturālās reformas", piemēram, labklājības ministrijā, aiz tiešām meistarīgās jaunās ministres vārdu ekvilibristikas (Tas droši vien ir īpaši jāapgūst – runāt daudz, skaisti, bet neatbildēt teju ne uz vienu jautājumu!) tā arī neredzējām – cik tālā nākotnē un kāda varētu izskatīties labklājīga Latvijas sabiedrība…
Taču no otras puses… Saliekot visu zināmo kopā, domāju, īpaši daudz variantu un labāku izvēļu mūsu valdībai nemaz nav… Gan dusmas, gan kauns klausīties tais gaudu dziesmās, ko paši pirmie valdībai protestos izteica, piemēram, zāļu lieltirgotāji… Vai tiešām joprojām ir par maz, ja arī līdz šim lielākā veselības aprūpes budžeta daļa atdota par kompensējamiem medikamentiem, kas mums teju dārgākie pasaulē?!… Kauns arī par saviem kolēģiem, kas premjeram kā nelietību pārmet ieceri palielināt PVN arī presei… par 2%, lai gan pirms gada zinājām – samazinātās likmes labumus baudām vēl tikai šogad! Un kur tad vēl stāsts par svarīgākajiem no svarīgajiem – par tiesnešiem, baņķieriem, joprojām partiju savējiem…
Bet, ziniet, tam visam pāri ir kāda ļoti laba, cerīga (ceru, ka ne mānīga) sajūta – pirmo reizi, kopš kāds no premjeriem un finanšu ministriem stāsta par budžetu, ir pārliecība, – mums tomēr nemelo, un, lai kā arī nebūtu – šie vīri godprātīgi veic savu darbu…
