Atzīšos – pēdējā laikā jo īpaši sirdīgi esmu ķēries pie dārza darbiem. Uz to mudinājuši vairāki lietderīgi apsvērumi: pirmkārt, uzlabotā kuņģa nodzīšanas iespēja; otrkārt – cerība uz veselīgu pārtiku; treškārt – izdzīvošanas iemaņas pirmatnēju insektu un dzīvnieku pasaulē. Tā ir ērta un tonizējoša programma ikvienam, kas dzīves rudenīgajā pilnbriedā. Raugi, es nesaskumstu, ja vecās bikses neder, jo cieši ticu – zvērs manī pierimsies, ja to sabaros ar sakultu gaisu – tik jārikšo, jārikšo, un kuņģītis no gaudulīgām skotu dūdām sīkā krupī vērtīsies. To saku ar pārliecību, jo pieredzēts – tikai pēc dažu dienu pastaigas ar bērnu plecos, vēderā parādījās vairāk par vienu rievu – to, kas salocītam pelmenim rada. Ir pierādīts, ka, aktīvi dzīvojot, arī ēstgriba mazāka, tāpēc tik uz priekšu – ceļus uz augšu, augšu – nu jūs jau esat redzējuši ne mazumu vecu ļaužu, kas, acīm mirdzot, ķer jaunību, kur un kā vien prazdami. Ne vainas!
Otrs punkts – man vēl no pērnā gada ir kaudzēm veselīgas pārtikas. Ķirbji, zaptes un visādi citādi konservi pelē stūru stūros. Skatos virsū, bet nekārojas, jo veselīgi kustos. Sieva pārveda no ceļojuma pelējušu sieru; taupīja draudzenei, beigās teica, ka pārāk sapelējis – mājās apēdīšot. Tā es ar savu gaišo domu, ka nevienai baktērijai nebūs velti mirt šai skarbā pasaulē – nu, pliku to sieru iekšā nevarēju dabūt, lai nu sieva teica, ka ļoti veselīgs… Domāju, ka šito mantu iecienījuši tie, kurus bērnībā iesnas barojušas un kam vienādiņ nav bijis mājā nekā labāka graužama. Nu, tāpēc jau raujos no mājām laukā – uz dārzu! Tur siltumnīcā, kuru nespēju pabeigt otro gadu, lociņi, salāti aug, un tos salātus kāds mūdzis slepus nograuž. Sieva liek vainu uz žurku vai gliemezi un, jāsaka – pēdējie defilē pa zālēs aizlaistajām platībām – tā noēdušies, ka maz neliekas. Un vēl pārojas! Nu tur meita koriģē, kurš draudzēsies, kurš ne – kuru radziņu ievilks, kurš izvilks. Es cīnos ar viedākiem kukaiņiem – sarkanām vabulēm, kas tāpat visus krūmus apsēdušas un arī dara TO pašu. Un nekādas minūtes piecpadsmit – tā kā uz visu nakti sataisījušās! Un es ta zinu, kāds pēc seksa bads – visas lapas nograuzīs, tāpēc ņēmu un visas sametu burkā, vāku priekšā! Un – eh, sirdsapziņa mani joprojām grauž. Dzīvajām radībiņām skaistākais mirklis, bet es tādu holokaustu!…Bioloģiskie zemnieki iesaka šitā nomērdēt, izšķīdināt un pīšļus miglot uz lapām; tur tad nu būšot baktērijas, kas šīs vabules vēl mazas aprīšot. Kaut kā tā…
Tāda nu mana sapratne par vidi un kārtību, bet – kā Tam tur, augšā? Reizēm par to iedomāju – ja nu es šim tāds pats dārza kaitēklis? Nu, lai kā nebūtu, galvenais, lai nedod mani meitai spēlēties…
