Darīt vai… ciest

Kāpēc tāds virsraksts? Atbilde pavisam vienkārša: tāpēc, ka latviešu gramatikā darbības vārdiem ir divas formas – darāmā un ciešamā. Un tieši šis, manuprāt, ir brīdis, kad par to jāatgādina.

Sākšu ar viselementārāko piemēru: gan preses slejās, gan arī citos masu medijos nemanot ieviesusies (bet var būt, ka kādas ļaužu grupas tīšuprāt ieviesta?) un aizvien dziļāk iesakņojusies tieši ciešamā kārta. Piemēram, “iela uz Nekurieni” Tukumā “tika ierīkota”, tāpēc iedzīvotāji ilgu laiku tā arī nezināja, kuri bija pasūtītāji, kuri – izpildītāji, un kāpēc tik pēkšņi un neatliekami mums bija vajadzīga šī nevainojami asfaltētā, ar gājēju celiņu un apgaismes ķermeņiem labi aprīkotā Nekaunība (ieskaitot piebraucamo celiņu iesākumu noasfaltēšanu pie katra no abu zemes īpašnieku sadalītajiem potenciālajiem individuālās apbūves gabaliem…) Viss “tika izdarīts” ātri un veikli, un no tukumniekiem tik vien “tiek prasīts”, kā godīgi maksāt nodokļus.

Lielākā daļa no visa, kas “tiek darīts” (izdarīts, paveikts, nolemts, utt.) ir tik bezpersonisks, ka cilvēks – gan lēmējs, gan darītājs – nekur tekstos pat neparādās! Kolektīvā atbildība, ar ko saprotam gan pašvaldības deputātu lēmumus, gan valdības un Saeimas lemto, nemanāmi pārtop anonīmajā atbildībā, ko patiesībā vajadzētu saukt īstajā vārdā – par bezatbildību. Un nupat jau ir tā, ka pat tie, kas gribētu situāciju labot, mūsu valstī stieg un smok šajā visu līmeņu un dažādu mērogu noziedzības un korupcijas purvā: vēl kādu kustību izdarīsi, vēl vārdu bildīsi, un tevi neglābs nekas. Iespējams pat, ka… atradīsies kāda palīdzīga (atkal – anonīma!) roka, ar kuru cilvēks “tiks nogremdēts” (padzīts no darba, atbrīvots no amata, utt.) Savukārt, ja kaut kas svarīgs un nozīmīgs nav izdarīts, tad tas… vienkārši ”netika izdarīts”, nevis Jānis piesedza noziegumu vai Pēteris bija nolaidīgs savu pienākumu izpildē. Kaut kā tā…

Ko darīt, lai situāciju mainītu? Iesākumam būtu labi, ja mēs visi un ikviens pacenstos darbības vārdiem ciešamo kārtu nomainīt ar darāmo! Tas būtu lieliski – uzzināt, piemēram, ka Pasaku muzejā kopīgi (varbūt – Ilze, Vija, Aija?) izvārīja neaizmirstami gardu zupu. Pat pēc daudziem gadiem, pārlapojot mūsu pašu avīzi, varētu uzzināt, konkrēti kuru cilvēku, iestāžu, uzņēmumu iniciatīvai un līdzdalībai pateicoties, Tukuma pilsētas svētki šajā reizē izdevušies īpaši jauki un savdabīgi. Sabiedrībā aizvien ir bijuši un būs cilvēki, kas godīgi dara savu darbu un jau tāpēc vien ir pieminami, vārdos nosaucami – dažreiz varbūt pavisam negarā tekstā – lai prieks un gandarījums gan pašiem, gan ģimenēm, kaimiņiem, radiem un visai sabiedrībai kopumā! Lai ir tā, ka mēs redzam, dzirdam un uzzinām, kurš cilvēks dara labos, kurš – peļamos darbus.

Darbības vārdu ciešamajai kārtai prevalējot pār darāmo kārtu, cietēju (kurnētāju, gandarījumu neguvušo, vienaldzīgo un bezatbildīgo) pakāpeniski kļūst aizvien vairāk. Bet to taču mēs negribam, vai ne?! Tāpēc – darām, darām, darām – kamēr mēs to vēl gribam un varam!