Dzidriem skatieniem,
apmetnī baltā
gads tik smaidīgs
kā pamodies bērns
stāv uz sliekšņa un
maigi tur plaukstās
Laika kamolu –
dāvanu –
ņem!
(Sarma Upesleja)
Zinot, ka labāk, poētiskāk, kodolīgāk nepateikšu, ar autores piekrišanu atļāvos citēt šo dzejoli…
Vecgada pēdējā dienā, gara acīm atceroties visu, kas – nu jau jāteic: pērn – piedzīvots un pārdzīvots, piepeši izrādījās, ka ir tik daudz labu, jauku atmiņu! Izbaudīti ceļojumi. Iepazīti lieliski cilvēki. Atjaunotas senas draudzības. Daudz skaistu brīžu piedzīvots kopā ar mīļajiem… Domās pārcilājot Atmiņu krātuvīti, izrādās, ka savi "dārgumi" tajā ir ne vien prātam un sirdij, bet arī visiem jutekļiem! Sajūtu, kā Rundāles pils pagalmā lietainā vasaras dienā rožu smarža jaucas kopā ar pielijušas grants aromātu. Redzes atmiņa glabā mirkli, kurā maza meitenīte mīļi nobučo viņai uzdāvināto dzejoļu grāmatiņu. Atceros, kā brīdī, kad lidmašīna piezemējās, Rīgas zvirbuļi šķita tūkstoškārt skaistāki par Bangkokas papagaiļiem! Un vēl, un vēl…
Un tad, – šis Sarmas dzejolis. Un – piektā (sestā?) šī gada diena. Jaunā gada pirmā darbdiena. Otrā saulainā diena šogad. Malkas dūmu smārds pagalmā, salā pusteciņus steidzošies gājēji. Labrīti un labdienas. Smaidi. Vēl 360 dienas šogad! Vai tā nav lieliska dāvana?!
Jā, dzīve, protams, ne tikai dod,- tā arī paņem… Mūsu mūža dienas. Mūsu mīļos. Mūsu veselību, spēku, nervus… Šādos skaudros brīžos der atcerēties, ka dzīve neko nepaņem, kaut ko citu nedodot vietā! Dzimst bērni. Veselības un spēka pilni jauni cilvēki īsteno savus sapņus. Plaukst jaunas Mīlestības. Darbs paceļ cilvēku Radītāja godā… Ja to apzināmies, ja ik dienu protam saņemt, novērtēt un izdzīvot kā dāvanu, arī šī gada Atmiņu krātuve pildīsies dārgumiem!
