Dabas draugi, izmantotāji vai divkoši?

Jā, kas mēs te – Latvijā – dzīvojošie īsti esam? Kad citiem stāstām un lepojamies, kad paši alkstam dzīvinošas un veldzējošas atpūtas, ticams taču, ka nedomājam  ne par grants karjeriem karjera galā, ne par aizvien pieaugošām izcirstu mežu platībām. Pat uz koši ziedošajiem rapša laukiem jau kādu laiku skatāmies ar zināmām aizdomām. Zinām taču, ka šo kultūru bez pamatīgas miglošanas izaudzēt ir visai grūti. Un arī tas dzeltenums… – tik tīrs un griezīgs, ka Latvijas ainavā par dabisku nenosauksi… Tas tāpēc, ka lielākoties jau paši sev un arī jau citiem stāstām, ka mūsu lielākais lepnums ir… daba. Turklāt tāda, kur tās pirmatnīgums un neskartais skaistums vislabāk jūtams un redzams. Nu tas taču zināms (tautas dziesmās bieži apdziedāts!), ka ikviena īstena latvieša sirdij straujāk liek pukstēt skaisti ziedošas pļavas, ievu skubās slīkstoši līkumotu upju līči un meži, kuru zaļoksnā patvērumu rod teju visa dzīvā radība un kurā spēku rast dodamies arī mēs – cilvēki.

Bet atliek tik mazliet pabraukt pa Latvijas ārēm un aprunāties ar atzītiem dažādu nozaru speciālistiem, kuru vārdus apsolām nenosaukt (nozaru lobiji ir spēcīgi un ietekmīgi, no tiem baidās!), un aina paveras gluži cita. Tā, izrādās, kas vienlaidus meža platību Latvijā palicis ļoti maz, tik maz, ka medņiem un rubeņiem, arī melnajiem stārķiem, irbēm, vairs dzīves vietas īsti nav. Meža zvēri namdurvju priekšā arī pilsētā ir ierasta parādība – kaut kur taču tiem āpšiem, zaķiem, stirnām un pat lāčiem ir jāpaliek!…

Skaidrs, ka ikdienas vajadzību daudz (un būs vēl vairāk!), tāpēc sen jau cērtam daudz par daudz. Arī skaistas, ziediem bagātas pļavas nu jau Latvijā ir liels retums; ne velti jau gadiem tiek meklētas projektu naudas, lai vismaz kādu saimnieku pierunātu tādas kopt un uzturēt. Tad varbūt arī izdosies izkārpīties no dabisko pļavu 12% procentu niecības… Bet diezin vai, jo pļavām uzradušies uzņēmīgi konkurenti – karjeru vai, drīzāk, dīķu racēji. Jo tieši tā daudzi no šiem vietējās dabas bagātības ieguvējiem dēvē savu darbību. Tas tāpēc, ka dīķu rakšana savā īpašumā netiek īpaši ierobežota un dabas resursu nodoklis arī nav jāmaksā. Kāda smilts, kāda grants, kāda nauda?! Tāda ”dīķu rakšana” taču ir vieni vienīgi izdevumi! – tā šie uzņēmēji atgaiņājas no uzmācīgiem dabas draugiem un kaimiņiem. Savukārt par līkumotajām, ievu smaržā un lakstīgalu balsīs slīgstošajām upēm jāaizmirst, paskatoties, kāda izpratne par skaistumu ir, piemēram, vietējam dižzemniekam, kam taču ne naudas, ne zemes netrūkst: krūmus nost, un upi labāk – taisnu! Tā nu cik roka (projekta nauda!) sniegusies, tik nu gan Viesata, gan Abava vēl šodien stāv – izvarotas un kailas…

Citādi kā par divkošiem nenosauksi arī tos ”sentēvu tradīcijas” piekopējus, kas pavasaros Latviju padara par zemi, kas kūp…

Mūsu puses lielākā dabas aizstāvības akcija savulaik pamatīgi likusi trūkties vējeņu parka plānotājiem. Sak,  nost ar šādiem projektiem! I ainavu postīs, i veselību. Un kur tad vēl putnu, sikspārņu un citu dzīvo radību nākotnes izredzes… Kas svarīgi, šai tuvu un tālu iedzīvotāju sāpei gan naudas, gan politiskā atbalsta ziņā bija pamatīgs atbalsts. Bet tagad  – divkosība divkosības galā! Tagad atbildīgie par Latvijas mežu raud, jo. nu nevarēs postīt īpaši aizsargājamas dabas vērtības, nevarēs vēja parku būvēt mežā un arī īpaši aizsargājamos dabas objektos ne. Vai tas tiešam tā arī būs, laiks rādīs. Bet redzot jau šobrīd publiskajā telpā nonākušos vēstījumus (Ventspilī veikli zēni parka būvniecības iecerē bez īpašnieku ziņas pieķērušies svešai zemei; «Latvijas valsts meži» žēlojas par ”valsts uzņēmumu izstumšanu no spēles” utt.), ir skaidrs, ka, piesedzoties ar lielu vajadzību – un tādu kara dēļ ir un būs aizvien vairāk un vairāk –, veikli zēni mēģinās dabūt cauri visu, ko iepriekš dažādu iemeslu dēļ nevarēja…

Jācer, ka vismaz vēlēšanu priekšvakarā politiķi spēs noturēties valsts vīru godā un arī ļoti neatlaidīgu nozaru spiedienu izturēs, bet mēs – iedzīvotāji un dabas baudītāji parasti – laikus uzzinot par ieplānotajiem darbiem, spēsim atšķirt īstu apdraudējumi no dažādu ambīciju uzkurināta uzņēmējdarbības lieguma nu tā…principa pēc.