Kāpēc pasaulē valda tāda netaisnība? Vienam dzīves gudrība ielikta gandrīz vai autiņos, citam tā jāmeklē visa mūža garumā.
Neticu skeptiķu pasakām, kas stāsta, ka mūsdienu jaunatne attīsta tikai pirkstu muskulatūru, regulāri aptaustot telefonus un datorus. Mana pieredze liecina ko citu. Mūsu avīzē lasot interviju ar jauno pianisti Aurēliju Šimku, biju pārsteigta, cik cilvēks, kam vēl nav pat 20 gadu, var būt mērķtiecīgs, nobriedis savos uzskatos. Viņa ne tikai zina, kas ir pasaules nemateriālie balsti, bet arī dzīvo šajā drošajā pasaulē, ko nosaka tādas vērtības kā mīlestība, māksla, garīgums. Cik daudz laika mūžā atliek sevis pilnveidošanai, ja jau septiņpadsmit gadu vecumā esi sapratis, ka skolā var iegūt tikai pamatzināšanas, ka sava personība jābūvē katram pašam! Man šķiet, ka tā tiešām ir A. Šimkus pašas gūtā atziņa, nevis patapinājums no gudriem tekstiem. Kādreiz, kad lasīju pasakas, es pieņēmu tajās pausto domu, ka galvenais ir nevis sociālais stāvoklis, cilvēka turīgums, bet darba tikums, labsirdība, spēja palīdzēt otram un bla, bla, bla. Par to centīgi rakstīju arī labi novērtētos sacerējumos. Bet laikam tomēr es par to nebiju pārliecināta, jo tikai krietni vēlāk ar pārsteigumu konstatēju, ka beidzot esmu pa īstam sapratusi – pasakās nekas nav melots. Lai nonāktu līdz šai atziņai, man vajadzēja krietni vairāk nekā septiņpadsmit gadu.
Laikam jau viedums ne vienmēr ir saistīts ar gadiem, pieredzi, zināšanām. Es pa dzīvi muļļājos jau gadus piecdesmit, cenšos sagrābstīt informācijas druskas – cerībā, ka iegūšu kādu dzīves kopainu, bet …priekšā tikai koki, koki, bet priekšstata par mežu – nekāda. Un – jo dziļāk faktu un to interpretāciju biezoknī, jo mazākas izpratnes par vispārējo, par būtisko. Ja pierasts visu sīko analizēt, pētīt ar mikroskopu, tad kam lielākam laika un enerģijas neatliek. Laimīgi tie, kas ar dzīves preparēšanu nenodarbojas, zina, kā pilnvērtīgi dzīvot, un kuriem dzīvesziņa nav jāapgūst, jo to Dievs un vecāki ielikuši jau šūpulī.