Tā mākslinieciski domājot par dzīvi šodienas Latvijā, gara acu priekšā uzburas tāda kā trīsstāvu ainiņa, kas, ja labi ieskatās, varētu būt tapināta Ausekļa Baušķenieka ironiskajā rokrakstā. Pirmajā stāvā, pašā apakšā, mazas kā skudriņas peras ”aktīvistu grupiņas” – protestē, vicina roķeles, gatavo cedeli mazliet lielākai ”augšai”. Vieni, ja ieskatās, sirmākām galvām, paģēr, lai pensijas cilvēku cienīgas, vismaz latus 50 par minimālo algu lielākas (tas nekas, ka tādu gan saņem vairums jaunu cilvēku, arī tie, kam jāskolo bērni). Otri – uz Satversmi ies, par latu, pret eiro cīnīsies. Tad vēl citi, pulciņos sastājušies, ap krēsliem – lieliem un mazākiem – stīvējas.
Uz nākamā plaukta mazliet lielāki augumā tie, kas pie valdības grožiem tikuši. Daži skaitļos un papīros sapinušies. Citi, tādi, kas zaļākā krāsā, zem hūtes naudu atraduši, nu mierīgai šahu spēlē. Vēl daži – nevar saprast, kādā krāsā – jaunus sarkanbaltsarkanus kumeļus iejūguši, nez kādā virzienā trauc…
Bet pāri visam milzīgā Krievija – ej, nu sazini, māte vai lācis – visu zemi, kas apakšā, ķepas izpletis, par savējo sauc.
Nu gaužām jau bērnišķīgi šitais viss, iespējams, izklausās, bet patiesi gan. Ja kaut mazliet vēsturi zinām, atceramies, lielajai politikai sekojam, tad saprotam – dzīvojam pārmaiņu pasaulē. Nav mūsu valstij drošības garantu ne NATO, ne ASV, ne arī Eiropas Savienības personā. Katram ir savas rūpes, un mums pašiem beidzot nevis ar Alvi Hermani vai lumpeniem, nevis par latu kā nācijas vienīgo lepnumu jācīnās, bet jāatver acis un jādomā, kā strauji mainīgā pasaulē izdzīvot. Un, jā, varbūt tiešām jāsāk ar Satversmi? Un, kā mums to iesaka viens no zinošākajiem Eirāzijas etnisko jautājumu ekspertiem Pols Goubls (žurnāls «Ir», nr.23), par vienīgo un tomēr obligāto prasību partijai jāizvirza… uzticība Latvijas valstij! Tāda, kas karoga vietā nes ilgas par kopīgu dzīvi lielā un vienotā, ar Putina sauli apspīdētā Krievijā, tāda te nedrīkst pie varas ne Rīgā, ne Latvijā būt!
Jā, un tāpat kā Goubls, es ļoti ceru, ka būs mums reiz krievu partija (citādi nevar) – bet tie ļaudis negribēs dzīvot vienotā Krievijā, būs uzticīgi gan demokrātijai, gan suverenai un nacionālai Latvijas valstij. Citādi nevar.