Cita pamata nav

Pirmdiena šonedēļ ir tāda miegaina un klusa. Ielās gājēju un braucēju svētdienīgi maz; tie, kuriem ļauts un nav jāatrodas dežūru posteņos vai veikalu kasēs un noliktavās, bauda valdības dāvāto pēcsvētku atpūtas dienu. Daudziem jo daudziem, vairāk nekā 60 000 cilvēku atpūta tiešām vajadzīga, jo Rīga braši dimdināta septiņas dienas no vietas, kulminācijai Mežaparka estrādē beidzoties vien agrā pirmdienas rītā, gaismiņai svīstot. (Patiesībā pēdējo šo svētku «Gaismas pili» koristi Estrādē nodziedāja vēl divas stundas pēc saullēkta. – Red.)

Nu, pirms atgriešanās ikdienas darbos, steigā, rutīnā un stresā, pienācis brīdis mazliet atvilkt elpu un atskatīties uz visu, kas noticis aizvadītajā nedēļā jeb, kā tagad mēdz teikt moderni globālajā žargonā, – laiks refleksijai.

Vispirms jau – par emocijām. Tās grūti vārdos aprakstāmas un vēl grūtāk saprotamas, jo īpaši tiem, kam pašiem nekad nav nācies piedalīties šajos grandiozajos visas tautas vienotības svētkos. Tas ir kas daudz lielāks un spēcīgāks pat par gadskārtu godiem, kuri lielai sabiedrības daļai gadu desmitu gaitā zināmā mērā devalvējušies līdz formālām izdarībām. Tas ir kas varenāks par bronzas medaļu Pasaules hokeja čempionātā, kaut – nav ko noliegt – arī tad neskaitāmi tūkstoši vienojās kopīgā patriotiskā sajūsmā.

Nē, šīs emocijas ir unikālas un vienreizējas: fantastiskā kopības sajūta, saplūsme dziesmā, elpā, sirdspukstos, Visuma telpā izgavilētais enerģijas lādiņš… Uz šī fona nobāl un kļūst mazsvarīgi sadzīviskie sīkumi un sīkās neizdarības, no kurām lielos pasākumos izvairīties teju neiespējami. Nogurums, sviedri, rindas, ēdienu porcijas, konfiscēts ūdens, zem svārkiem paslēpts dzēriens un citi nieki paliks kā smieklīgas atmiņu epizodes, kā pikantas piedevas, par ko stāstīt draugiem un paziņām, kuri tur nebija klāt.

Gluži kā svaigas kalnu straumes, kā spirgtas vēja brāzmas, aizmēžot pakšos uzkrātos putekļus, drazu un baciļus, reizi piecos gados Rīgai cauri brāžas šis dziesmas un dejas attīrošais virpulis. Tad mūsu sirmā Rīga atmostas, kļūst latviska, dzīva un dzirkstoša, un pat mūžīgie nīdētāji un paļātāji pieklust un pīkstēdami ieraujas savos tumšajos sociālo tīklu kambaros.

Bet tagad – par statistiku. Vai šis mūsu kultūras dzīvē visvarenākais masu pasākums ir pamanāms arī ārpus Latvijas? Vai citās valstīs notiek kas līdzīgs? Jā, dziesmu un deju svētki ir arī Igaunijā un Lietuvā. Kopā ar mūsu svētkiem tie iekļauti UNESCO Reprezentatīvajā cilvēces nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā.

Daudzviet pasaulē tiek rīkoti gan koru, gan deju, gan modernās mūzikas festivāli, kas pulcē tūkstošus un desmitus tūkstošu dalībnieku un skatītāju. Portāls INTERKULTUR ziņo, ka vislielākajā pasaules kora koncertā reģistrēti 121,440 (!) dziedātāji, savukārt cituviet apkopotā statistika liecina, ka vislielākā etniskā deja pulcējusi 15 000 dejotāju. Abi rekordi uzstādīti Indijā. Nav arī nekāds brīnums. Indieši ir visā pasaulē pazīstami dziesmu un deju cienītāji, ko atceras arī vecākās un vidējās paaudzes kino skatītāji… Turklāt Indijā dzīvo pusotrs miljards cilvēku, tas ir gandrīz 1000 reižu vairāk nekā Latvijā!

Starp citu, jau minētajā portālā kā otrs lielākais koris pieminēts Filipīnu, Amerikas un Āfrikas apvienotais Gospeļu koris, kura koncertā vienlaikus uzstājušies 8688 dalībnieki. Tātad mūsu kopkoris ar 15 870 dalībniekiem un 18 150 dejotāji no 739 deju kolektīviem būtu cienīgi, ja ne uz Ginesa rekordu, tad vismaz uz ierindošanos pasaules līmeņa “rangu tabulu” augšdaļā. Tomēr tā nav. Arī globālie ziņu portāli un mediji nav diez ko čakli Latvijas Dziesmu un deju svētku aprakstīšanā.

Kāpēc tā? Vai tiešām sava loma te būtu mūsu svētku izteikti patriotiskajam un nacionālajam raksturam? Šādas versijas jau dažviet tiek izteiktas, norādot, ka mūsdienu pasaules globālo viedokļu līderi un sabiedriskās domas veidotāji kā galvenās vērtības atbalsta un veicina globālismu un internacionālismu. Savukārt patriotisms, vēl jo vairāk – nacionālisms esot nosodāmas un iznīdējamas parādības. Zināmā mērā tam varētu noticēt, ņemot vērā daudzās dīvainās, ar loģisko saprātu neizskaidrojamās tendences, kas cauri televizoru ekrāniem un ziņu raidījumiem nonāk līdz mūsu pagaidām vēl mierīgajai zemītei.

Diemžēl šim “globālistu korim” pievienojas arī daži mūsu tautieši un netautieši, spriedelējot apmēram šādā garā: “…vai nav tā, ka arī visa pirmssvētku kustība starp Dziesmu svētkiem balansē uz tādas bīstamas nacionālistiskas augsnes, kurā tiek slavinātas tās grūti definējamās, puslamuvārdā nosauktās “tradicionālās vērtības”? Tautiņdejas, teiksim, ir galēji heteronormatīva lieta gan acīmredzamu iemeslu dēļ, gan tāpēc, ka cilvēki ar īpašām vajadzībām tajās netiek iekļauti.”

Ko lai saka… Demokrātijā nav šķēršļu viedokļu publiskai paušanai, apstrīdēšanai, nosodīšanai. Arī šajās rindās pausto viedokli varbūt nosodīs kāds drošā tīmekļa aliņā ielīdis, multietniskās daudzveidības jēgu greizi interpretējošs globālists. Tomēr pat nedaudzie nosodītāji, kritizētāji, spriedelētāji un citi dīvāna eksperti nespēj noliegt nenoliedzamo faktu – mūsu Dziesmu un deju svētki brīnišķīgi saliedē Latvijas tautu. Savukārt tauta saskaņā ar Satversmi ir mūsu valsts pamats. Cita pamata nav un nebūs.