Cita kurpēs iekāpjot

Otra ādā neielīdīsi jeb, kā tagad (droši vien angļu valodas vai pasaku ietekmē) saka – otra kurpēs neiekāpsi. Tas ir pirmais, kas ienāk prātā, kad kopā ar invalīdu un viņa draugu biedrības «Apeirons» pārstāvjiem pavērāmies apkārt un ieraudzījām, cik ļoti mūsu pilsētvide (par laukiem jau laikam nav pat vērts runāt) tomēr ir nedraudzīga pret jebkuru cilvēku, kam ir kādas grūtības pārvietoties vai orientēties telpā. Un pat nevar saprast, kas ļaunāk – senatnīguma un reljefa noteiktās, it kā jau objektīvās problēmas, kas, teiksim, Kandavā dzīvi cilvēkam ratiņkrēslā ierobežo gluži vai pāris kvartālu robežās, vai tomēr, it kā pirmajā mirklī un virspusēji raugoties, visām prasībām atbilstošas ēkas un objekti, kas tomēr izrādās pilnīgi nepieejami…

Tā īsti pat nevar saprast, kā tas nākas, ka ir skaidri un gaiši aprakstīti, 2001. gadā spēkā stājušies Ministru kabineta noteikumi numur 411, bet mums tik un tā ekspluatācijā joprojām ir vesels birums publisku ēku, kurās neiekļūt gan stāvo uzbrauktuvju, gan uz āru veramo durvju, gan arī pa-vis-sam ”mazītiņu” pakāpienu dēļ, kas seko tūdaļ pēc uzbrauktuves? Vai tiešām vieglāk un lētāk ir tērēt naudu ķeksītim (lasi, formāliem papīriem) nekā mazliet, pa centimetram piestiepties, lai uzlabojums tiešām būtu pielietojams?

Pat mēs, žurnālisti, kas salīdzinoši bieži rakstām gan par invalīdu aktivitātēm, gan intervējam jaunās māmiņas un vēl nemaz ne tik sen paši vadījām mazuļiem paredzētos transportlīdzekļus, bijām pārsteigti un arī līdzatbildībā nokaunējušies, secinot, ka cilvēks ar ratiņiem līdz mūsu pilsētām nemaz netiktu – kurš tad var ierāpties mūsu ”augstās grīdas” autobusos vai vēl jo augstākajos vilcienos?! Lai tik atceramies nesenos autobusa šoferu un mazuļu vecāku strīdus Lauktehnikā vai pirms tam Jauntukumā – kaut arī pāris nedēļu vecs bērns ir jāved pie ārsta vai teorētiski autobusam ir nolaižama grīda, vecāki ar bērnu ratiņos ir pārāk liela problēma ik vienam ”normālam” šoferim. Jau pērn un arī šogad pavasarī nebeidzām priecāties par dabas takām, ko ar a/s «Latvijas Valsts mežu» vai Ķemeru nacionālā parka, arī ES finansējumu izbūvēja gan Tīreļu purvā, gan pie Kaņiera ezera, gan no Talsu šosejas līdz jūrai. Likās, lūk, beidzot arī ”ratiņu” cilvēkiem nu ir līdzvērtīgas atpūtas iespējas visskaistākajās un dabai draudzīgākajās vietās! Bet… Izrādās, pietrūcis vien nieka 10 centimetru, lai pa šīm takām tiešām arī kāds ar ratiņiem vispār varētu pārvietoties…

Secinājums? Ja ne saprāta vai likuma, tad vismaz cilvēcības vārdā tomēr ikvienam no mums ir brīdi pa brīdim svētīgi iekāpt neērtās un reizēm arī spiedīgās citu cilvēku kurpēs. Esmu nešaubīgi pārliecināta – tas būtu gan labs ieguldījums pašos, gan arī sabiedrības kopīgajā nākotnē.