Lasot pastāstiņus, intervijas ar mākslas pasaules cilvēkiem – veikliem dzejoļu vērpējiem, manīgiem mūzikas instrumentu dīdītājiem, krāsu pavēlniekiem, mani visbiežāk izbrīna tas, cik viņi saasināti uztver pasauli. Viņi dzird, kā saule lec, redz krāsu daudzveidību baltā sniegā un prot sīksmalki pastāstīt, kā jūtas cilvēks, kam salūzusi sirds. Viņi ir mazliet… kā bērni, kas par visu brīnās un visu pārdzīvo. Jā, vēl atceros, to patiesa brīnuma atklāsmi, piemājas krūmos ieraugot pirmos sniegpulkstenīšus. Un arī traģēdijas vērtās sāpes, ja ieraudzīju kādu nomirušu sīkdzīvnieku.
Sīkdzīvniekus vēl arvien ir žēl, tomēr ar katru nodzīvoto gadu arvien biezāka slāņojas, ja ne gluži vienaldzības, tad vieglas atturības virskārta gan. Visiem jau nav dota (un nevajag) tā iespēja dzīvot ar it kā atkailinātiem nervu galiem, it īpaši, ja daudzu mākslinieku dzīves stāsti visbiežāk ir ar tādu sevis un arī savu tuvāko iznīcinošu piegaršu. Ir jābūt kādam tā sauktajam vienkāršajam mirstīgajam, kas savu eksistenci neuztver kā kaut kādu ārkārtēju notikumu, nemeklē virsuzdevumu un dzīvi velta saviem tuviniekiem, vienkāršam, bet iemīļotam darbam. Turklāt tas nebūt neliedz aizdomāties arī par ko cēlāku – ekoloģiju, politiku, reliģiju… Par cilvēcību gala beigās…
Uz šādām pārdomām vedināt vedināja tiesas process, kurā valsts "guva uzvaru" pār kādu četrus gadus vecu puisīti, kas slimo ar ārkārtīgi retu kaiti. Lai izdzīvotu – viņam jālieto medikamenti, kas izmaksā Ls 80 000 gadā. Protams, tā matemātiski padomājot, kas ir viens maz puisītis uz daudzu citu krīzes nogurdināto pilsoņu fona, kam arī šī nauda lieti noderētu? Un ja vēl iedomājam grandiozās, šobrīd "tik nepieciešanās" gaismas pilis!… "Kultūras cilvēkiem" neesot šaubu par to, kas vērtīgāks…
Tomēr, manuprāt, ir dzīvē robežsituācijas, kurās visiem jāspēj vienoties – vieniem nokāpt no pārākuma un izredzētības augstumiem, citiem – izrauties no materiālās ikdienības rūpestiem. Ir jāspēj vienoties. Cilvēcības vārdā.
